Pēdējos gados, kopš teju ik dienu dzirdam ziņas un viedokļus par to, kas notiek Eiropas dienivaustrumos- Ukrainā, daudz ideju, ierosmju un iniciatīvu atskan arī saistībā ar militāro izglītotību. Tostarp par šīs jomas integrēšanu mācību programmās, ar to domājot dot jauniešiem un bērniem zināmu izpratni, kas notiek, ja patiešām pienāk stunda “X”. Kādu laiku, tieši pēc iebrukuma Ukrainā, daudz tika atgādināts par krīzes somām, par to, kam vajadzētu būt mājsaimniecībā tieši šādiem (ne tikai kara) krīzes gadījumiem. Neviens nevar noliegt, ka tas ir būtiski, un katrs, kas par to padomātu, noteikti būtu ieguvējs. Būt gatavam jebkuram dzīves scenārijam ir liela priekšrocība, jo tad pārsteigumi satriec mazāk.
Pēdējā laikā, aprunājoties ar cilvēkiem, kuru profesijas rit ar vidi saistītā jomā, sāku prātot – vai mācību iestādēs, skolās nebūtu svarīgi arī nākamās paaudzes vairāk izglītot par vides saudzējamības tēmām? Kāds teiks – tas jau tiek darīts! Jā, kaut kādā mērā tā ir – ir ekoskolu programmas, kas patiešām izdara krietnu darba daļu , informējot un izglītojot skolēnus par šīs jomas nozīmīgumu ikdienā. Un viņi, gribētos cerēt, šo informāciju nodod saviem gados vecākajiem mājiniekiem, kam varbūt šīs tēmas ir svešākas.
Biedējoša tendence sabiedrībā kopumā ir tā, ka diemžēl ir jāsagaida kāds patiešām kritisks brīdis, pirms sākam reāli mainīt kaut ko un strādāt, darboties, dzīvot citādi. To pierāda savulaik par ikgadēju “tradīciju” kļuvušās Jāņu dienu autoavārijas. Šī neapdomīgā tendence reibumā ripināties no punkta A uz B vai pat F, pa ceļam piestājot pārējos alfabēta burtos, daudzus gadus atnesa lielu traģēdijās cietušo skaitu, līdz kļuva skaidrs – ir jārīkojas, cilvēki jāizglīto, jāinformē, pat mazliet jāiebiedē ar to, kādas sekas šādai rīcībai var būt. Un jāsaka, pēdējās vasarās līgotāji patiešām kļuvuši apdomīgāki, avāriju ir krietni mazāk un svētki kopumā tiek nosvinēti mazliet jēgpilnāk.
Līdzīgi ir ar bērnu uzmanīšanu. Kamēr vien publiski neizdzirdam par kādu sirdi plosošu negadījumu vai notikumu, kurā iesaistīts bērns, tikmēr dzīvojam katrs savā burbulī un ļaujam visam plūst savu gaitu, lieki nekairinot nervu šūnas. Galu galā gan jau viss būs labi. Atkal diemžēl pieredze rāda to pašu – ir jānotiek krīzei, lai kaut kas mainītos. Pirms kāda laika Siguldā noslīka maza meitenīte. Par to pārdzīvoja visa Latvija. Kā tas varēja notikt? Bet notika. Tādēļ ka vieglāk ir atslābt un uz brīdi paļauties, ka “viss jau būs labi”.
Šogad televīzijas kanālos cilvēkus uzrunāt cenšas reklāmas, kas aicina vecākus un citus pieaugušos atcerēties, ka vasara, bērni un ūdenstilpes ir vienlaikus trīs brīnišķīgas un teju nešķiramas parādības, bet tās visas kopā var novest arī pie skarbas traģēdijas. Ticu, ka ilgākā periodā, šādā un citos līdzīgos veidos cilvēkiem atgādinot par uzmanību pie ūdens un kopumā vērību pret bērniem un to zinātkāro rīcību, paglābs daudzas dzīvības. Domājot par to, prātoju, kad kāds izveidos kampaņu, atgādnes, cik lielā mērā mūsu vide, daba, skaistais Latvijas zaļums un mūsu dzīvnieku, putnu, augu pasaule ir atkarīgi no ikviena no mums?
Lielbritānijā jau gadiem tiek meklēti veidi, kā atjaunot ežu populāciju, jo mazie zvēriņi ir pavisam niecīgā skaitā, taču tie ir ļoti noderīgi dārza draugi, kas palīdz puķumīļiem tikt galā ar kaitēkļiem. Cik nu šajā pavasarī un vasaras iesākumā sanāk braukt ar auto, tad vienīgie adatainie zvēriņi, ko gadās redzēt, ir ceļmalā – kāda nevērīga, bezsirdīga autobraucēja neprasmes un vienaldzības rezultāts. Un eži nav vienīgi, kas cieš cilvēka vienaldzības dēļ. Tāpēc nākas prātot, vai drīz nebūs pienācis brīdis, kad cilvēkus patiesi vairāk vajadzētu izglītot un informēt arī par jautājumiem, kas skar mūsu dabu, vidi un visu, kas ar to saistīts.
Komentāri