Ziņās un dažādos sociālajos tīklos aizvien biežāk parādās informācija, ka Kremlis nav zaudējis interesi par Baltijas valstīm.
Tāpat tiek pieminēts, ka Krievija nepildīja savus solījumus Armēnijai aizsargāt Kalnu Karabahā dzīvojošo armēņu dzīves un novērst Azerbaidžānas militārus uzbrukumus. Kremļa interese neapšaubāmi ir nojaušama Izraēlas un HAMĀSS militārajā konfliktā. Un, protams, turpinās karš Ukrainā.
Latvijā iedzīvotāji gan tiek mierināti, ka NATO klātbūtne Baltijas valstīs palielinās, ka ārējās robežas ir droši aizsargātas. Tomēr tajā pašā laikā, manuprāt, ir skaidrs, ka Krievija turpina un turpinās izmantot t.s. hibrīdkara metodes un ka haosa un nemiera sēšana agresorvalstij padodas vislabāk. Spilgts piemērs ir draudu vēstules e-pastā skolām un bērnudārziem. Jautājums par to, cik tālu var aiziet Krievija, paliek. Citiem vārdiem sakot, netiek apšaubīts tas, ka otro fronti Krievija vienkārši nevar atļauties, bet tajā pašā laikā dažādu provokāciju iespēja, piemēram, uz robežas, ir visai ticama. Un tad jautājums ir, ko darīt vai nedarīt iedzīvotājiem, ja aizvien biežāk pieminētā “X” stunda pienāk.
Pieņemu, ka valstij ir plāns rīcībai “X” stundā un ka vismaz pašvaldību vadītāji par to ir informēti. Vai par to ir informēti arī iedzīvotāji? Pēdējā laikā nācies no cilvēkiem arī Cēsīs dzirdēt jautājumus, kas jādara, ja notiek kāda liela, nopietna provokācija. Patvertņu Latvijā gandrīz nav, tās nevar uzbūvēt mēnesī vai divos. Vaimanām un pārmetumiem valdībai un arī Saeimai nav lielas jēgas, var dusmoties un kritizēt gadu gadiem, bet no tā nekas nemainīsies. Tāpat kā savulaik ieteiktā soma ar pirmās nepieciešamības priekšmetiem pati par sevi jautājumus neatrisinās. Manuprāt, situācijā, kad iestājas “X” stunda, galvenais ir saglabāt mieru un skaidri zināt, ko darīt vai nedarīt, vai vispār ir jēga kaut kur skriet un vai, piemēram, pašvaldībai ir skaidrs, kā tādā gadījumā tiks nodrošināta pārtikas, ūdens, medikamentu piegāde un veselības aprūpes pakalpojumi. Ja pašvaldībai ir tāds plāns, tad par to vajadzētu informēt iedzīvotājus. Ja tāda plāna nav, tad tāds jāprasa no valdības, jo ir taču skaidrs, ka pamatnostādnēm jābūt vienādām visā valstī.
Labi atceros, kā pirms 33 gadiem Latvijas Tautas frontei (LTF) bija plāns, ko darīt “X”stundā. Toreiz, piemēram, Rīgā latviešu skolās notika regulāras tikšanās ar LTF biedriem un tika sagatavoti saraksti, kā paziņot par to, ka “X” stunda ir klāt un ko darīt. Toreiz bija saraksti, kurš kuram zvana vai aiziet līdz kaimiņu mājai, ja gadījumā telefona sakari ir nobloķēti. Šis vienkāršais plāns tiešām darbojās, lai gan toreiz nebija interneta un mobilo sakaru. Protams, tagad daudzas lietas kļuvušas sarežģītākas un jau vairākas reizes nācies dzirdēt, ka mums taču ir internets, mobilie sakari un nevajagot dzīvot pagātnē. Tajā pašā laikā uz jautājumu, ko darīsim, ja kiberuzbrukumā gan internets, gan mobilie sakari tiks traucēti, atbildes nav. Vai ir plāns, kā drukās avīzes un žurnālus, ja nebūs iespējams paļauties uz internetu?
Protams, ir plāni, kuriem nav jākļūst un kuri nekļūs par visiem pieejamu informāciju un netiks līmēti uz afišu stabiem. Tomēr zināmam, visiem saprotamam informācijas apjomam jābūt, lai spriedze sabiedrībā nepalielinātos. Pašlaik gandrīz katru dienu dzirdam un lasām par Krievijas interesēm un par to, ka Kremļa ietekme nemazinās. Manuprāt, paniku drīzāk izraisa nenoteiktība un neziņa, nevis mierinošie vārdi par to, ka esam drošībā.
Komentāri