Cik negāciju, žults un nolieguma sastapa eiro pirms ienākšanas Latvijā. Kādas apokaliptiskas ainas netika zīmētas par cenu celšanos, jukām, kas valdīs dažādos norēķinos, haosu, kas pārņems uzņēmumus. Detaļās tika apspriests pat tas, cik briesmīgi eiro banknotes un centi bojās mūsu maciņus. Taču īstenība izrādījās citāda. Bez satraukuma, sajukuma un pārpratumiem eiro ienāca ikdienā un makos, un tie pat nesaplīsa. Tagad veikala kasēs maksājam eiro, satiksmes autobusos norēķināmies ar centiem un bankas kontos norādītās summas šķiet tikpat nopietnas, kā tad, kad tās tika uzrādītas latos. Ar visu tiekam galā tik pašsaprotami, ka, šķiet, jau aizmirsies – vēl pat nav pagājuši trīs mēneši, kopš pievienojāmies eiro zonai.
Bet varbūt tagad eiro mūsu acīs ieguvis vēl citu vērtību. Nule, kad Eiropā sašķobījies mierīgais dzīves ritms, un Latvijā, pasaules mērogā samērā pārticīgā un noteikti mierpilnā valstī, sajūtam svešu draudu ēnas, saprotams, cik mūsu eiro ieviešanas bažas ir bijušas sīkas un cik mūsu mērķi lieli. Esam sev radījuši vēl vienu papildu drošības barjeru iespējamiem ekonomiskas krīzes draudiem, kas varētu rasties lielā kaimiņa neprognozējamās un agresīvās politikas dēļ.
Jā, svešais vienmēr vieš bažas un neskaidrības. Drošāk šķiet turēties pie tā, ko pazīstam. Atceros, vēl nesen gadījies dzirdēt izteikumus, ka labāk sadarboties ar Krieviju, ne Zviedriju, Vāciju vai Nīderlandi, jo lielās kaimiņu valsts iedzīvotāju mentalitāte, paradumi, domāšanas veids mums labāk pazīstami, valoda arī daudziem zināma, bet kas zina, kā saprast tos, kas citā, proti, rietumnieciskā, vidē auguši un skolojušies. Nu pēdējās nedēļas devušas nepārprotamu atbildi, ar ko mums vieglāk saprasties un ar ko drošāk sadarboties. Kura apņemšanās un līgumi ir parakstīti ne tikai ar tinti, bet arī ar godaprātu un atbildību. Andra Gaņģe
