Katru gadu valsts budžeta pieņemšana saistās ar nebeidzamām publiskām diskusijām, kur koalīcijas politiķi stāsta, ka budžets ir labs, bet visi pārējie pārmet, ka viss ir gluži otrādi. Zināma taisnība abām pusēm, budžeta veidotājiem tas deķītis jāsarausta tā, lai visiem kaut kas tiek, jo naudas ir tik, cik ir, bet jāpiekrīt arī tiem, kuri saka, ka ir par maz. Visi jau gribētu lielākas algas, pensijas, labāku izglītības sistēmas un veselības finansējumu, divus procentus no iekšzemes kopprodukta aizsardzībai un vēl un vēl. Bet naudas ir tik, cik ir. Kāpēc tās nepietiek? Vai gribam pārāk daudz, vai kāds cits iemesls? Patiesībā jau viss ir vienkārši. Kā naudas var pietikt, ja milzum lielas summas, ko vajadzētu samaksāt nodokļos, tomēr iet valsts maciņam secen. Gandrīz katru mēnesi, ja ne nedēļu, masu medijos lasām, skatāmies vai klausāmies par kārtējām shēmām, kas atklātas, lai tikai nesamaksātu valstij to, kas pienākas. Par grāmatvedības programmām, kas ļauj manipulēt ar datiem, lai zināmu daļu ienākumu novirzītu pelēkajā zonā jeb vienkārši savāktu sev. Par čeku izsniegšanu vai, pareizāk, – neizsniegšanu, un tur grēkojam visi, sakot pakalpojuma sniedzējam, ka to nevajag. Arī es neesmu izņēmums. Bet, ja rīkojamies tā, nav pareizi pārmest, ka valsts nespēj nodrošināt to, kas mums pienākas, ka tā nevar pacelt algas, pensijas. No kurienes lai tā ņem līdzekļus, ja paši atbalstām, ka ne visa nauda nonāk valstij. Protams, redzot moderno tehnoloģiju iespējas apiet, labot, mainīt, ir skaidrs, ka pat gadījumā, kad esam visu veikuši kā kārtīgam pilsonim pienākas, proti, saņēmuši čeku, kur norādīta summa, kas samaksāta kā nodoklis, ne vienmēr tur arī nokļūst. Veidojas tāds kā apburtais loks, ka gribam vairāk, bet maksāt par to negribam. Gribam bezmaksas medicīnu, lai valsts mums to gādā, jo mums pienākas, bet nodokļus maksāt negribam. Dzirdēti arī aizbildinājumi, ka nemaksāšu nodokļus, jo valstī bardaks un nauda aizies kādam kabatā. Varbūt, jo arī tur augšā jau visi nav tie godīgākie, kuri domā tikai par valsti un tautu. Arī viņiem sava kabata tuvāka, arī viņi, visticamāk, ne vienmēr skatās, lai viss notiktu, kā vajag. Tā kuļamies kā vāveres ritenī pārmetot, pieprasot, kurnot un… nemaksājot. Un risinājuma šādā situācijā patiesībā nav. Kamēr nemainīsies sabiedrības attieksme, domāšana, ka valsts – tie esam mēs paši -, neviens cits to nespēs uzlabot.
