Mūsdienu informācijas laikmetā, šķiet, vairs nav nekā nezināma. Informācija plūst legāli un arī nelegāli. Ikviens mēs esam dažādās, pašiem nezināmās un nesaprotamās datu plūsmās, tādēļ saprotamas ir datu aizsardzības prasības un to ieviešana aizvien nopietnāk. Taču reizēm jājautā – vai šie aizsardzības pasākumi nav tādi kā butaforiski, kas faktiski aizšķērso sabiedrībai nododamo ziņu piekļuvi, bet tā īstā informācija, kas tiešām jāsargā, klejo pa dažādiem gaiteņiem.
Par to pārdomas īpaši raisījis kovida pandēmijas laiks. Meklējot ziņas, kāda situācija dažāda līmeņa izglītības iestādēs gan saistībā ar pozitīviem “Covid-19” gadījumiem audzēkņu vai darbinieku vidū, gan par to, vai skolas un bērnudārzi spēs nodrošināt kvalitatīvu darbu, ja no darba aizies konkrēts skaits pedagoģiskā personāla, sastopamies ar aizsargmūri – datu aizsardzība. Prese var raksturot vispārīgo situāciju, bet konkrētu nē. Ja pateiks, ka tajā vai tajā skolā uz laiku radušās grūtības ar, piemēram, kādas valodas skolotāju, tad taču katrs varēšot identificēt cilvēku, kurš atteicies vakcinēties.
Arī par kovida pozitīvajiem gadījumiem, kad kādu mācību iestāžu kādas klases audzēkņiem nodarbības jānotur attālināti, tiešas ziņas jāmeklē garus ceļus.
Dažkārt rodas sajūta, ka mediju jautājumus vērtē kā nepieklājīgu un nevajadzīgu ziņkārību, kuras mērķis tikai atrast kādu negāciju un paspīdēt ar to lasītājiem. It kā informācija par to, vai vakcinējas personas, kam to par pienākumu uzliek valsts normatīvie akti, ir kas aizsargājams, it kā situācija, kad kādā valsts vai pašvaldības iestādē rodas sarežģījums sniegt atbilstošu pakalpojumu, risināma tikai institūcijas iekšienē, publiski par to nestāstot. Taču tieši tas, kā rit mums visiem kopā un ikvienam personīgi svarīgi procesi, domāju, šajā smagajā pandēmijas situācijā rada izpratni gan par to, cik būtiski ir pildīt vīrusa ierobežošanas prasības, kā kāda rīcība un izvēle ietekmē citus, kāda attieksme valda un kā tā raksturo vietējo sabiedrību. Varbūt tad, ja pastāstīsim, ka kāda bērnudārza grupiņa nevar strādāt vīrusa dēļ, citviet mazuli, kuram tek deguns un jāklepo, neaizvedīs uz pirmsskolas iestādi? Vienu vārdu sakot, prese, informējot un analizējot, kā risinās viens vai otrs process (nedomāju tikai “Covid-19”), ļauj cilvēkiem labāk izprast notiekošo un, iespējams, pieņemt sev piemērotākus lēmumus.
Atceroties angļu rakstnieka un žurnālista Erika Artura Blēra, pazīstama kā Džordžs Orvels, teicienu, ka “žurnālistika ir kādam nevēlamas informācijas publiskošana. Viss pārējais ir sabiedriskās attiecības”, tomēr uzsvēršu, ka “Druvas” slejās vienmēr būs vieta labi paveiktajam vietvaras devumam iedzīvotājiem, iedzīvotāju radošumam, iecerēm un padarītajam. Vienmēr svarīgāks ir tas, kas mūs virza uz priekšu. Taču tāpēc jārunā arī par to, kas to kavē.
Komentāri