Veļu laiks. Drēgnais, miglainais oktobris un novembris jau izsenis saistīti ar mūsu aizgājušajiem tuviniekiem, garu un dvēseļu pasauli. Pēdējos gados arī pie mums ir atnākusi Halovīna tradīcija, lai gan, jāsaka, mūsdienu izpratnē visbiežāk tas aprobežojas ar mārketinga produktiem veikalos un vēl vienu iespēju jauniešiem izklaidēties, lai gan patiesībā svētku nozīme ir daudz dziļāka un senāka – ķeltu tradīcijās balstīta. Vieniem pasaulē Halovīns, citiem mazliet tālākā un siltākā zemē Meksikā Mirušo diena, bet pie mums – veļu laiks un Simjūda diena, kas atzīmējama 28.oktobrī.
Simjūda diena savu nosaukumu aizguvusi no kalendāriem – kristīgā baznīca 28. oktobrī atzīmēja apustuļu Simona (Sīmaņa) un Jūdas dienu. Kalendārā šos vārdus tolaik rakstīja saīsinātus – Sim. Jūda, tā arī šī diena ieguva Simjūdas vārdu. Madonas puses Bērzaunē un Vestienā to savulaik dēvēja par Urguča dienu, jo tur tā sauca mirušo garus jeb veļus. Citviet tie saukti par gariņiem, dieviņiem, ķauķiem, iļģiem un vecīšiem. Arī mums zināmais veļu laiks saukts gan par garu laiku, gan Dieva vai dvēseles dienām, gan zemliku un dievainēm.
Simjūda diena iezīmē veļu laika beigas, kurā mirušo tuvinieku gariem tiek gatavots un pasniegts mielasts. Pēc mielasta sekoja urguču jeb veļu dzīšana, kad trokšņojot mirušo garus dzina projām. Mūsu priekštečiem veļu laiks bija ļoti nozīmīgs. Ļaudis ticēja, ka līdz ar tumšo un drēgno rudeni, kad visi lauka darbi ir padarīti un dienas kļuvušas īsas un tumšas, ir pienācis piemērotākais brīdis, lai atcerētos savu dzimtu un mirušos tuviniekus. Dzimtu uzlūkoja par vienotu ģimeni, kuras mirušie nav aizgājuši prom uz neatgriešanos, bet ir tepat līdzās klātesoši, ir iespējams ar viņiem sazināties, pateikties vai lūgt aizsardzību.
Pēdējā laikā arvien biežāk paziņu lokā dzirdu atgriežamies šo apzīmējumu ikdienas lietojumā: “Šis veļu laiks ir grūts, nevar piecelties no rītiem – trakoti nāk miegs!” Tas pierāda, ka mūsu tautas tradīcijas arvien dzīvo. Arī visiem oranžajiem rudens simboliem – ķirbim, dzeltenoranžajām koku lapām, āboliem – ir sava simboliska nozīme – radīt gaismas, saules sajūtu tumšajos mēnešos, kad saule pēc vasaras dodas pelnītajā atpūtā. Mājās omulīgo sajūtu rada sveču gaisma, sprakstošs kamīns. Tā teikt – cenšamies atgriezt gaismu tumšajā ikdienā visos iespējamos veidos.
Kamēr ķeltu mitoloģijas pamatā Halovīna maskošanās ir ar domu aizbiedēt ļaunos garus, kas šajā dienā pa zemes virsu staigā kopā ar labajiem gariem starp mums, dzīvajiem, tad mūspusē izplatītāka bija pārliecība, ka mirušo dvēseles šai laikā nāk apciemot dzīvos – apskatīt mūsu mājas, laukus, dot svētību. Senajiem latviešiem Simjūda diena bija veļu laika noslēgums, kad mirušie ar dzīvajiem satikās pie viena galda.
Folkloras avotos minēts, ka citviet veļiem pat brauca pakaļ – saimnieks jūdza zirgu ratos un brauca uz kapsētu, tur pie vārtiem aicināja, lai visi piederīgie kāpj iekšā, tikmēr saimniece rijā vai pirtī uzklāja galdu. Kad saimnieks atbrauca, aicinājis veļus mieloties. Pēc pāris stundām gāja uz riju veļiem pakaļ, norādot, ka ir laiks braukt atpakaļ. Citviet veļi nākuši mājās paši – bijis tik jāuzklāj galds, jāsauc aizgājušo tuvinieku vārdi un jālūdz apsēsties pie galda. Pēc tam saimnieks stāstījis par šā gada ražu, par lopiem un ģimeni, pateicoties atnācējiem par aizsardzību un svētību. Pēc kāda laika saimnieks nācis apvaicāties, vai ciemiņi paēduši, un atvadījies, piesakot, lai nāk arī nākamgad. Tad pie galda saaicinājis visu saimi, vispirms pats pagaršojis pa druskai no katra ēdiena, un tikai tad visu mielastu varēja ēst pārējie. Veļu mielastam nekas netika žēlots. Saimnieces klāja bagātīgu galdu, kāva vistu vai cūku, cepa raušus, brūvēja alu. Ja ēdiens nebija aizskarts, tad gan mājinieki varēja domāt, ka senču gari apvainojušies.
Šajā sestdienā, 28.oktobrī, ir kārtējā Simjūda diena, un šai naktī mēs visi atkal varēsim pārbaudīt sava iekšējā pulksteņa precizitāti, jo notiks pāreja uz ziemas laiku, proti, laikrāžus pulksteņos uz naktskapīšiem un pie sienām nāksies pārgriezt stundu atpakaļ. Tad nu mums tiks mazliet gaišāki rīti, bet daudz straujāk satumsīs pēcpusdienas – līdz tam burvīgajam ziemas viducim, kad saule palēnām atkal uzsāks savu ceļu atpakaļ pie mums, lai atgrieztu gaismu. Bet līdz tam degsim sveces, kursim kamīnus un krāsnis – ienesīsim ikdienā gaišumu!
Komentāri