Sabiedrībā plaši diskutē par problēmu, ko aizsāka jaunievēlētā Valsts prezidenta, ārsta Valda Zatlera publiskā atzīšanās par dāvanu, tostarp naudas, pieņemšanu no pateicīgajiem pacientiem. Par to tagad runā visos līmeņos, tāpēc arī “Druva” deva iespēju lasītājiem izteikt savu viedokli par šo problēmu. Zvanītāju netrūka, un lielākā daļa no viņiem atbalstīja pateicību jeb dāvanu došanu ārstiem. Paldies zvanītājiem, lūk, viņu svarīgākās atziņas.
Ruta: – Šim jautājumam ir divas puses. Pirmkārt, šī naudas došana nav vienkārša, jo cilvēkiem jāraugās, cik var atļauties, bet ir arī jautājums, cik dot, lai neaizvainotu. Ja būtu skaidri pateikts, ka par konkrēto operāciju pacienta dalības maksa noteikta tāda un tāda, būtu skaidrība.
Otrkārt, likumdošanā nekur nav teikts, ka par to būtu jāmaksā nodokļi. Dāvinājumus neapliek ar nodokļiem, bet tāds jēdziens kā pateicība likumdošanā nefigurē.
Sāp, ja dakteris paņem naudu, zinot, ka cilvēks ilgi nedzīvos. Bijuši šādi gadījumi, un tad gan ir nepatīkama sajūta.
Zigrīda: – Tā nav pateicība, bet cieņas izrādīšana par labu darbu. Šādu pateicību var dot ne tikai ārstam, bet ikvienas profesijas pārstāvim, arī sētniekam. Ja šīm žurnālistēm, kas prezidenta pirmajā preses konferencē viņam tā uzbruka, neviens nekad nav nekādi pateicies, viņas ir slikti strādājušas.
Juris: – Ja esmu nopelnījis 300 – 400 latus, esmu gatavs ārstam par labu darbu dot 100 latus. Par šo naudu jau esmu maksājis nodokļus. Kāpēc otram par to vēl jāmaksā? Tad jau sanāk tā – es nopērku dēlam motociklu, arī viņam jāiet un šis dāvinājums jādeklarē, jāmaksā nodokļi. Cik reizes vienu un to pašu naudu var aplikt ar nodokļiem?
Ilga: – Ilgus gadus man bijusi darīšana ar Cēsu ārstiem, un nekad neviens man nav prasījis naudu. Nekad arī neesmu devusi, var pateikt paldies ar vārdiem vai uzdāvināt puķes. Ja cilvēki tā nemāk, tā ir viņu pašu vaina. Manuprāt, naudu kā pateicību nevajadzētu dot.
Cilvēki jau ir ļoti nenovīdīgi, kad ir problēmas, dod ārstiem naudu, lai būtu rezultāts, bet kad viss aiz muguras, sāk runāt, ka ārsti ņem naudu, ka viņi sliktie. Tas nav solīdi.
Rasma: – Ar ārstiem bijusi darīšana gan Rīgā, gan Cēsīs, bet neviens nekad nav licis manīt, ka vajadzētu maksāt. Bet patiesībā, ja es atrastos starp dzīvību un nāvi, būtu gatava atdot pēdējo kreklu. Žēl skatīties, kā tagad uzbrūk mūsu prezidentam, kurš ir lielisks ārsts.
Valērija: – Tas, ka pacienti grib pateikties ārstiem par labu darbu, ir saprotami. Arī es esmu pateikusies, tiesa, aploksnē naudu neliku, bet pašas adītā cimdā. Iedevu tos dakterim un mudīgi metos laukā no kabineta. Jo mana palātas biedrene nolika dakterim aploksni, bet viņš to tūlīt iebāza viņai atpakaļ kabatā, par ko šī sieviete, atnākusi uz palātu, pat raudāja, ka viņas pateicība nav pieņemta. Jo var taču būt, ka nauda ir vienīgā iespēja pateikties, jo kur cilvēks slimnīcā lai ņem puķes vai konfektes, lai izrādītu pateicību.
Manuprāt, jābeidz šitā ķengāšanās, jo tagad pār visiem ārstiem ir aizdomu ēna. Tad vajag konkrēti runāt par tiem ārstiem, kuri prasa naudu. Jo tas, kas notiek tagad, rada lielu nepatiku cilvēkos, arī ārsti droši vien jūtas kā aplieti ar dubļiem.
Zelma: – Es personīgi naudu dodu tāpēc, ka gribu, lai ārsti tiešām pievērstu uzmanību man un manai veselībai. Jo ir pieredze Rīgā, ka bez šāda atbalsta nekas nenotiek.
Dakteri taču var taisīt privātpraksi un tad par pakalpojumu prasīt, cik grib. Nedrīkst to darīt, strādājot valsts darbā, jo mēs, nodokļu maksātāji, jau tā finansējam medicīnu. Ja ārsts, strādādams valsts slimnīcā, prasa naudu, manuprāt, tā iestājas kriminālatbildība. Visvairāk ārstējas pensionāri, kuriem jau tā grūti savilkt galus, bet ja no viņiem vēl prasa naudu, tā ir necilvēcīga rīcība.
<b.Aldis: – Manuprāt, ažiotāža beigsies, jo nekādu risinājumu tāpat neatradīs. Šī ir pārāk smaga problēma, jo tad jau loģiski vajadzētu ķerties arī pie oficiantiem, viesnīcu apkalpotājiem un citiem, kuriem arī dodam dzeramnaudu. Tas nezin kāpēc tiek uztverts kā pašsaprotama lieta, bet cik saprotu, šobrīd diskusija ir par naudu, no kuras netiek maksāti nodokļi! Un nav svarīgi, kurš to saņem un cik saņem.
Modrīte: – Neviens man nevar norādīt, ko es drīkstu darīt ar pašas nopelnīto naudu. Kuram gribu, tam arī to dodu. Nekur jau nav teikts, ka manis dotā nauda ietekmēs rezultātu, jo naudas saņēmējs vienalga var rīkoties pēc saviem ieskatiem.
Komentāri