NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts 19. marta “Rīta Panorāmā”, vaicāts, vai Saeimas vēlēšanās šoruden jābažījas par ārējas ietekmēšanas risku, atbildēja, ka saglabājas gan ietekmēšanas, gan vēlēšanu apšaubīšanas risks.
Protams, vēlēšanu ietekmēšanas risks tiek saistīts ar Krieviju un arī ar citām pret Latviju negatīvi noskaņotām valstīm, tas nav nekas jauns, un ne tikai Sārts par to ir brīdinājis jau agrāk. Par militāru apdraudējumu pašlaik lielu bažu nav, lai gan Krievijas valdošā kliķe precīzi nav prognozējama. Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktors Egils Zviedris norāda: “Pagājušajā gadā, vērtējot drošības situācijas attīstību mūsu reģionā, prognozējām, ka pie noteiktiem apstākļiem Krievijas militārais apdraudējums NATO varētu būtiski pieaugt apmēram piecu gadu periodā. Pēdējā laikā dažādi eksperti militāra apdraudējuma pieaugumu prognozē tuvākajos divos līdz trīs gados. Situācija ir mainījusies, apdraudējums ir pieaudzis, tomēr mēs šobrīd atturamies nosaukt konkrētus termiņus, jo to ietekmē dažādu mainīgu faktoru mijiedarbība. Krievijas apdraudējums Rietumvalstīm saglabāsies augsts, tāpēc mērķtiecīgi jāstrādā tā mazināšanai. Jābūt gataviem arī, ka Krievija centīsies realizēt savu ietekmi uz Latvijā šoruden gaidāmajām Saeimas vēlēšanām.”
Jāpiebilst, ka vēlēšanu ietekmēšana nenozīmē tikai tehnisku diversiju, daudz būtiskāk ir soli pa solim ietekmēt vēlētāju uzskatus. Demokrātiskā valstī vēlētāji taču var izvēlēties balsot par savas valsts virziena un pamatvērtību maiņu, pat nenojaušot, ka patiesībā viņu izvēle un balsojums var nozīmēt neatkarības un suverenitātes zaudēšanu.
Diez vai šogad kāda partija savā programmā aicinās “draudzēties ar Krieviju, jo tas Latvijai izdevīgi”. Tāpat maz ticams apgalvojums, ka mūsu draudzība ar Ķīnu ir ļoti laba un vēlama, ka tas ir galvenais Latvijas ārpolitikas uzdevums. Pilna mēroga Krievijas uzbrukums Ukrainai, Ķīnas nostāja, “draudzējoties” gan ar Krieviju, gan ar citiem, ja tas ir izdevīgi, skaidri parāda, ka Latvijai, protams, ir diplomātiski jāstrādā ar Ķīnu, bet tā nav mūsu lielais un uzticamais sabiedrotais. Tāpat arī maz ticams, ka kāda Latvijas partija joprojām skaļi jūsmos par Putina atbalstītāju Viktoru Orbānu, kā tas notika pirms kara Ukrainā un pirms Orbāns atklāti nostājās Krievijas pusē. Starp citu, par sabiedrotajiem – 18. martā aģentūra Reuters ziņoja, ka ASV viceprezidents Dž. D. Venss tuvākajā laikā plāno doties uz Budapeštu, lai pirms gaidāmajām 12. aprīļa vēlēšanām Ungārijā atbalstītu Viktoru Orbānu. Vai tā notiks, rādīs laiks, bet nereti ir grūti orientēties politiķu simpātijās un antipātijās, ir grūti saprast, kādu ideoloģiju katrs aizstāv.
Manuprāt, Latvijas partijas vismaz dažos teikumos skaisti runās par tēvzemi, tās mīlestību un vēlmi kalpot tautai. Tomēr galvenais uzsvars būs praktiskas lietas: pabalsti, algas, atlaides utt. Neapšaubāmi, ka tas daudziem vēlētājiem būs svarīgi, jo arī tiem, kuri mīl savu dzimteni Latviju, ir jāmaksā rēķini, bet, kā mēdz sacīt, nauda kokos neaug un iespēja nopelnīt ir ļoti svarīga katram Latvijas iedzīvotājam. Tāpēc, domāju, ir vērts jau tagad lēni un mierīgi sākt lasīt partiju programmas, apsverot, kas no solītā izpildāms, kas ne, un apdomāt, kas slēpjas aiz solījumu aizkara.
Piemēram, partija “Latvija pirmajā vietā” (LPV) programmā sola labumus, kurus diez vai spētu garantēt pat Apvienotie Arābu Emirāti, viena no pasaules bagātākajām valstīm ar lielajām naftas un gāzes atradnēm. Tiesa gan, arī citas partijas sola labklājīgu Latviju, bet LPV šobrīd šajā jautājumā ir rekordiste. Un ir vērts atcerēties, ko partijas un to līderi ir solījuši pirms četriem gadiem, cik tuvi un saprotami mūsu partijām ir bijuši dažādi citu zemju diktatori un diktatoriņi. Diemžēl neatkarību gluži nejauši var pārdot, ietītu dubultā sviestmaižu papīrā.
Komentāri