Ingunas Sudrabas vadītajai partija No sirds Latvijai, kam ilgu laiku bija izdevies piesaistīt vien pieticīgus ziedojumus, pagājušajā mēnesī dažu dienu laikā tikusi pie labvēļu dāvinātiem vairāk nekā 110 tūkstošiem eiro. No ziņkārīgiem jautājumiem partija atgaiņājas – tomēr nav viegli solīt jaunu pieeju, ja spēlē pēc vecajiem noteikumiem.
Formāli viss ir kārtībā. Partiju finanšu pieskatītājiem no KNAB acīmredzot šeit nav, par ko piekasīties: ziedotājiem šī nauda kaut kādā veidā teorētiski varētu būt bijusi pašiem, līdz ar to viņi nudien būtu varējuši to piešķirt partijai. Galu galā, notikušais nav nekas unikāls. Līdzīgi dāsnuma gadījumi nav bijuši sveši arī citu partiju kontiem. Turklāt nav jau uzreiz runas par prastu partijas uzpirkšanu ar ziedojumiem. Taču ziedotāja vienkāršs morāls atbalsts kādas partijas solījumiem, it sevišķi, ja partija vēl nav pierādījusi savu spēju kaut ko panākt, arī ne vienmēr ir pārliecinošs devīguma skaidrojums.
Neveiklo situāciju partija No sirds Latvijai skaidro ar iedibināto kārtību, kurā tie spēki, kam naudas nav, nevar ne uz ko cerēt. „Mēs neesam izveidojuši esošo priekšvēlēšanu solīšanas shēmu, pateicoties kurai vēlēšanās gandrīz vienmēr uzvar nevis godīgākais un profesionālākais piedāvājums, bet tas, kurš skaļāk un vairāk kliedz, sola un bieži vien arī vairāk melo un kuram ir gana finansiālo resursu, lai ar šo apšaubāmās informācijas gūzmu savaldzinātu vēlētājus,” teikts I. Sudrabas izplatītajā paziņojumā. Citiem vārdiem: tas, ka šādi naudas ziedojumi ir nepieciešami, ir citu partiju nopelns. No sirds Latvijai nākas pieskaņoties esošajai kārtībai, lai iekļūtu parlamentā, bet pēc tam to mēģinās mainīt. Kā viņi konkrētās pārmaiņas ir iecerējuši, nav zināms.
Incidentu ar partijas ziedojumiem pavadīja arī dažas iekšējās nesaskaņas. Pagājušā mēneša beigās partiju pameta līdzšinējais valdes loceklis, uzņēmējs Viesturs Tamužs. Pati par sevi šī kašķēšanās nav nekas neparasts – arī lielās un pieredzējušās partijās šad un tad kāds biedrs pēc nesaskaņām ar troksni aizcērt durvis. Tomēr tieši partijas finansēšanu no „nezināmiem avotiem” V. Tamužs minēja kā vienu no savām iebildēm. I. Sudraba ir uzsvērusi, ka finansējuma avoti ir zināmi un nauda iegūta godīgā ceļā. Bet ko gan citu viņai sacīt? Jāatzīst gan arī – lai kas nebūtu reālais iemesls domstarpībām partijā un lai kāds arī nebūtu šo ziedojumu īstais avots, naudas lietas ir ērta tēma, par ko kādam var pārmest. Aizdomu ēnu radīt šādā veidā nav grūti, un pēc tam labu brīdi var tīksmi noraudzīties, kā oponents mēģina taisnoties.
Taču stāsts šeit ir par ko citu – par to, cik lielas pretrunas ir starp ēterisko gaišā spēka tēlu, kuru partija mēģina uzturēt, un realitāti. No sirds Latvijai cenšas neredzēt, cik ļoti vārdos ietērptie ideāli atduras pret praktisko darbību. Saņemtie prāvie ziedojumi ir labākais atgādinājums tam, cik daudz līdzību pamata funkcionēšanas līmenī ir starp šo un citām partijām. Bet, ja ideālistiskā partija spēlē pēc galīgi ne-ideālistiskiem spēles noteikumiem, tā nenovēršami zaudē kaut ko no saviem sākotnējiem uzstādījumiem. Tas, ka šī partija, gluži tāpat kā citas, nevar veiksmīgi startēt vēlēšanās bez cienījamiem finanšu līdzekļiem, izskatās pēc esošo likumsakarību atzīšanas. To pilnīgi noteikti nevar uzskatīt par pretenzijām mazināt naudas ietekmi politikā.
I. Sudraba savu partiju sākotnēji pieteica kā „tautas kustību”, taču tie vairāk nekā tūkstoš cilvēki, kas šajā organizācijā ir iesaistījušies, par nekādu īpašu masveidīgumu un plašu sabiedrības ticēšanu I. Sudrabai neliecina. Partijas reitingi arī nē. I. Sudraba tomēr gribētu, lai viņas partija tiek skatīta kā daļa no pārmaiņu kustības, savukārt par saviem kontaktiem ar ietekmīgiem sabiedrotajiem viņa ir krietni mazrunīgāka. Jau labu laiku viņai atbalstu neslēpj miljonārs Jūlijs Krūmiņš. Vēl pagājušā mēneša beigās viņš sacīja, ka esot palīdzējis partijai iekārtot biroju. Lai gan naudu I. Sudraba viņam neesot lūgusi, J. Krūmiņš stāstīja, ka esot organizējis I. Sudrabas tikšanās ar tranzītbiznesmeņiem, kuri solījuši atbalstu. „Kā redzu, naudiņa nāk tur iekšā,” vaļsirdīgi stāstīja J. Krūmiņš. Šādos apstākļos ir visnotaļ jāsasprindzina fantāzija, lai spētu ieraudzīt būtiskās atšķirības starp I. Sudrabas partiju un citām jaunajām partijām, kuras arī ir iemantojušas dāsnu ziedotāju labvēlību.
Partijas politiskajā piedāvājumā bieži ir redzamas nekonkrētas frāzes par „pārmaiņu” un „stratēģiskās attīstības redzējuma” nepieciešamību. Naudas un iekšējo nesaskaņu jautājumi ir konkrētākās tēmas, kas par partiju publiskajā telpā izskan – partija nav devusi daudz iemeslu par sevi runāt vēl citos aspektos. I. Sudrabai vēl ir atlicis mazliet laika, lai apjaustu: nav īpaši daudz cilvēku, kas savu balsi vēlēšanās atdos tiem, kuri to tikai vien darīs, kā runās par „sistēmas” nepilnībām un „reformu” nepieciešamību, bet nespēj pierādīt, ka paši gan rīkojas pēc citiem, nevis sevis kritizētajiem noteikumiem. Jānis Buholcs
Komentāri