Ja gribējāt ieteikt gada vārdu, nevārdu, spārnoto teicienu vai gada savārstījumu, esat nokavējis. To varēja izdarīt līdz 21.janvārim. Taču Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopas rīkotās aptaujas rezultātus ar interesi varam gaidīt 31.janvārī, kad uzzināsim gan žūrijas izraudzītās vārdu pērles, gan Latvijas lasītāju un klausītāju vērīgumu un izpratni par valodu. Tas no ieteikumiem noteikti būs saprotams.
Stāstot par aptauju, kas notiek jau deviņpadsmito gadu, valodas attīstības kopa kategorijā “gada savārstījums” min plašsaziņas līdzekļos atrastus izteikumus: gan tādus, par kuriem var pasmaidīt, gan paraustīt plecus. Piemēram, “primātīpašums”,”ceļa ziemas uzturēšanas darbi”, “kuteklīgs variants”. Kļūdas un dīvainības, domājams, ieviesušās pārrakstīšanās vai pārteikšanās, reizēm arī nezināšanas dēļ. Zinot, kā strādā prese, piebildīšu, arī steigas dēļ, tā mūsu melnrakstos reizēm mēdz ieviest dīvaini komisku pieskaņu, piemēram: “..ar meistares dabiskās ādas izstrādājumiem var iepazīties..”.
Domāju, tieši tāds pat iemesls – steiga – ir arī politiķu valodā atrodamajām dīvainībām. Aptaujas rīkotāji izceļ premjerministra teikto: “Jo vairāk klases vaļā, jo vairāk bērni kustas. Jo vairāk bērni kustas, jo vairāk vecāki kustas. Jo vairāk kustas, jo lielākas kontaktēšanās iespējas. Jo lielākas kontaktēšanās iespējas, jo saslimstība aug.” Var jau saprast, kas domāts, bet amizanti izklausās, īpaši jau no augstas amatpersonas mutes. Taču jāņem vērā, ka preses konferences nereti notiek pēc garām un spriedzes pilnām valdības sēdēm, kad prāts vēl var būt aizņemts tik ļoti, ka sakoncentrēties pareizi formulētai atbildei grūti. Taču, protams, tas nebūtu iebildums, lai mēs nepamanītu un nepasmaidītu (vai nepavīpsnātu) par politiķa samežģīto teikumu.
Vārdu, nevārdu un jokaino teicienu fiksēšana un vērtēšana ir ne vien atraktīva valodas pilnveidošana, bet arī sabiedrības uzmanības pievēršana valodai kā vērtībai saistošā, ne oficiozā veidā. Jāteic, man vienmēr šķitis, ka valoda ir skaista un bagāta ar visu – ar pareizo un nepareizo, saprotamo un dīvaino. Valoda jau nepastāv pati par sevi, tā ir dzīva tikai tad, kad to lietojam.
