Gatavojoties bēgļu ienākšanai Latvijā, daži politiķi nosprieduši: labs veids, kā risināt šo jautājumu, ir stāstīt pa labi un pa kreisi, cik grūti ir dzīvot Latvijā.
Mēneša sākumā Zaļo un zemnieku savienības līderis Augusts Brigmanis izteicās, ka potenciālajiem bēgļiem ir nepieciešams skaidrot, ka no Latvijas brauc projām pat pašu iedzīvotāji. Tāpat viņš aicināja bēgļus informēt, cik te ir aukstas ziemas un zemi pabalsti.
Joks ir tāds, ka – izrādās, tas ir labi! Jo sliktāk mēs Latvijā dzīvojam, jo nepievilcīgāki kļūsim ārvalstu interesentiem. Visi mūs liks mierā, un varēsim dzīvot savā nodabā, starptautisko procesu maz ietekmēti. Šis acīmredzot ir brīdis, kurā var triumfējoši paziņot, ka visas nebūšanas, kuras esam piedzīvojuši kopš neatkarības atgūšanas, patiesībā ir notikušas cēlu mērķu vārdā. Proti, politiķi Latviju ir veidojuši tādu, ar ko samierināties spēj tikai kvēlākie latvieši, kuriem šāda vide palīdz uzturēt vēsturiski iemantotos mazvērtības kompleksus.
Latvija visai ilgu laiku ir tērējusi gana daudz pūļu un līdzekļu, lai veidotu starptautisku valsts tēlu. Starptautiskām auditorijām veidotajos reklāmas materiālos līdz šim rādīta skaistā Latvijas daba, kultūras mantojums, klāstīts par biznesa vides priekšrocībām un citiem labumiem. Tagad ir skaidrs, ka tie bijuši tikai nevajadzīgi un pat kaitīgi izskaistinājumi. Īstā Latvija tātad ir auksta, tumša, nabadzīga, nedraudzīga pret tiem, kas nepārstāv vairākuma noskaņojumu. Ja kādam tas nepatīk, lai brauc projām, pārējiem paliks vairāk vietas. Mazliet – bet tikai mazliet – pārspīlējot, šāda tad acīmredzot arī ir Latvijas nacionālā identitāte, kādu to iedomājas A. Brigmanis un viņa domubiedri.
Vai varbūt tas viss ir domāts pavisam citādāk? Iespējams, A. Brigmanis mums piedāvā dzīvot divās realitātēs: vienā, ko zinām mēs paši, un otrā, kuru rādām ārzemniekiem. Vienā mēs priecāsimies par Latvijas krāsām dažādajos gadalaikos, savu kultūru, pasaules līmeņa sasniegumiem dažādās jomās un iesim sarežģīto, taču daudzsološo ceļu, lai reiz kļūtu par augsti attīstītu rietumniecisku valsti. Otrā, fasādes, realitāte savukārt vēsta par drūmajiem laikapstākļiem rudenī un ziemās, zemo dzīves līmeni un bezcerību. Gan jau latvieši paši, stāstot šīs briesmu lietas par savu zemi, paturētu prātā, ka tā jau tikai tāda maskēšanās. Prasme sacīt vienu un domāt citu dažādos mūsu vēstures posmos ir bijusi noderīga, un gan jau šīs prasmes nekur nav zudušas.
A. Brigmani un viņa domubiedrus gan gribas brīdināt par šādas pieejas riskiem. Pirmkārt, nav jau tomēr viegli uzturēt prātā vienlaikus divus radikāli atšķirīgus skatījumus par vienu un to pašu tēmu. Vienā brīdī šie skatījumi neizbēgami sāks ietekmēt cits citu. Un nevajadzētu brīnīties, ka dzīvelīgāks izrādītos negatīvais skatījums – galu galā, arī bez Eiropas bēgļu krīzes Latvijā nav grūti uzmeklēt ļaudis, kuri ir gatavi aizgūtnēm stāstīt, cik viss Latvijā ir slikti. Līdz ar to – tā vietā, lai novērtētu, kādas bagātības mums šeit, Latvijā, ir, daļa latviešu tā arī nespēs tikt ārā no bezspēcības sajūtas, kuru taču apstiprinās arī augstos politiskos līmeņos atbalstītais šausmu stāsts par to, cik Latvijā ir slikti.
Otrkārt, nevajag gaidīt, ka pesimisms nudien pasargās Latviju no jebkādiem iebraucējiem. Tas varbūt arī varētu atbaidīt noteikta veida ciemiņus, taču pievilinās citus. Runājot līdzībās – ja nu kāds ņemtos pārliecināt pasauli par to, ka Latvija ir ledains un ēnains tuksnesis, pa kura kailajiem pauguriem klejo izsalkuši vilkači, nevajadzētu brīnīties, ka šeit nudien sāk parādīties vilkači. Citiem vārdiem, Latvijas divējādās identitātes plāns var izrādīties ne tikai neiespējams, bet pat kaitīgs.
Ir jau saprotams, ka politiķi apsver dažādākos veidus, kā panākt, ka bēgļi uz Latviju nebrauc. Tas, ka Eiropa Latviju pierunāja piedalīties, protams, nenozīmē, ka mums ir jābūt par to sajūsmā. Cita lieta, ka dalība bēgļu krīzes risināšanā gluži vienkārši ir cilvēcība pret ļaudīm, kuri ir nonākuši grūtībās, un nevajag domāt, ka viņi visi nu tagad gāžas uz Latviju ar sapni uzspiest islāmu un dzīvot no pabalstiem. Tomēr irākieši, kas pagājušajā nedēļā bez brīdinājuma pameta patvēruma centru Muceniekos, arī turpmāk būs par savdabīgu iedvesmu vietējiem aktīvistiem – ja jau vieni bēgļi bēg prom no Latvijas, gan jau arī vēl citi, apjautuši vietējo situāciju, rīkosies līdzīgi.
Daudzi bēgļi, dodoties uz Eiropu, ir noskatījuši gluži citu valsti, nevis Latviju – un mūsu politiķu retorikai ar to nav nekāda sakara. Taču, ja tiek apzināti piekopta bēgļu un citu interesentu atbaidīšanas stratēģija, tas tomēr ir jautājums arī par to, kā mēs uztveram paši savu valsti. Vai mums tiešām pašiem ir jānotic, ka Latvija ir tik slikta vieta, ka tejienes apstākļi atbaidīs pat tos, kuri bēg no kara? (Ekonomiskie migranti arī tāpat uz šejieni doties negribēs.) Ja tā, tad ir jābūt konsekventiem un jābeidz bēdāties par tiem daudzajiem ļaudīm, kuri no Latvijas ir pārcēlušies uz citām valstīm – pēc A. Brigmaņa un viņa domubiedru stāstītā sanāk, ka emigrācija ir pareiza un veicināma rīcība.
Bet, ja nopietni, tad, dzīvojot neatkarīgajā Latvijā, tomēr gribētos publiskajā telpā dzirdēt vairāk valstiskās pašcieņas, ne mazohisma apliecinājumu.
Komentāri