Vakar notikušajā tautas sapulcē Rīgā piedalījās daudzi pensionāri. Arī iedzīvotāji no mūsu rajona, kuri apgalvo – žēl noskatīties, kā nesaimnieciskā attieksme, valdības neizdarība un savtīgums ir Latviju izputinājuši. Pensionāri ir arī sašutuši par izskanējušo informāciju – iespējams, aprīlī un oktobrī neindeksēs pensijas. Kaut iepriekš bija solīts, ka tieši no 2009. gada beidzot indeksēs arī tās vecuma pensijas, kuras pārsniedza 225 latus. “Vai valdībai liekas, ka, taupot uz trūcīgo rēķina, Latvija kaut ko iegūs?” tā jautā pensionāri.
“Druva” uzklausīja pensionētas bankas darbinieces, ekonomistes Zintas Dubrovskas viedokli.
“Klausos politiķu teiktajā, argumentos un nevaru viņiem piekrist. Nav pareizs viedoklis – Latvija ir maza valsts un to iespējams pārvaldīt kā lielu uzņēmumu. Diemžēl šī vadīšana gadiem tā notikusi, un sekas ir redzamas.
Ir būtiska atšķirība, kā strādāt, organizējot biznesu, kā, domājot par tautas vajadzībām un valsts kopēju attīstību. Tirgus ekonomikas virzītājspēks taču ir konkurence, un valstī atbildīgajām amatpersonām būtu jādara viss, lai ekonomikā šo konkurenci veicinātu. Kas notiek pie mums? Loģiski, ka uzņēmējs vēlas, lai konkurence būtu mazāka, tāpēc lielražotāji iznīcina mazos uzņēmumus. Skaudri ir fakti, ka, iespējams, darbu nāksies pārtraukt arī mazajiem piena pārstrādātājiem. Kāpēc valsts neatbalsta kooperatīvu veidošanos laukos? Valsts, kurai mazais ražotājs būtu jāaizstāv, stāv malā un atsakās no atbildības. Cik zinu, lasu un klausos, arī ES pašlaik ir akcents – atbalstīt mazo, vidējo ražotāju.
Valstij ir jāpelna arī valūta. Te atkal situācijas ir atšķirīgas uzņēmējiem un valstij.
Uzņēmējam nav būtiskas atšķirības – strādāt vietējam tirgum vai saražoto eksportēt. Ja ražotājam vajadzēs valūtu, viņš aizies un bankā to iegādāsies, bet valstij tā ir jānopelna, un tā ienāk ar eksportu. Vēl valūtu nodrošina tūristu plūsma. Bet tagad tieši Latvija, kas sacīja, ka nepieciešams attīstīt tūrisma nozari un dažādot pakalpojumus, lai radītu lielāku ārvalstnieku interesi par mūsu zemi, tūrisma pakalpojumam palielina pievienotās vērtības nodokli. Ādere, kur varētu būt peļņa, ir aiztaisīta ciet.
Un vēl viens mīnuss – valstī notiek milzīga urbanizācija. Pārkārto lauku teritorijas, slēdz skolas un uzskata, ka attīstībai jāsekmējas pilsētā. Vai tas iespējams – Latvija bez lauku iedzīvotājiem un ražošanas?
Valstī vērtībai ir jābūt cilvēkam, jo, runājot ekonomikas valodā, tas ir darbaspēks. Jauni un pieredzējuši darbinieki šodien paliek bez darba. Un kas notiek ar cilvēkiem pirmspensijas vecumā? Viņi tiek izsviesti no darba tirgus, bet valsts neuzņemas nekādas rūpes. Un, ja arī sasniegts pensijas vecums, tad kāds ir pensijas apmērs? Niecīgs. Un tāpēc tiek izplatīta ideoloģija – bērniem jāuztur savi vecāki. Ir valstis, kur ir šādas tradīcijas, kur valsts tiešām nemaksā vecuma pensijas, bet pie mums tas nav iespējams. Mums šāda ideoloģija ir jāizskauž un jāprasa valstij nodrošināt pensijas, kādas cilvēki nopelnījuši.
Kāds Latvijā ir pensiju apmērs? Zems. Tajā pašā laikā dažos gados valstī ir uzkarsēta ekonomika, nepārdomāti piešķirti kredīti patēriņam, valsts nav atbalstījusi mazo un vidējo ražotāju, bet turīgo slāni veido miljonāri. Domāju, ka daudzi latvieši skatījās televīzijas filmu “Likteņa līdumnieki”. Latvijas laukos pie turības cilvēki tika, gadu gadiem smagi strādājot, mantojot saimniecības. Tagad jauni cilvēki ir miljonāri, un par tādiem kļuvuši ļoti īsā laikā. Viss valsts kapitāls ir koncentrējies tuvredzīgu cilvēku rokās, kuri nespēj raudzīties tālāk un izvērtēt procesus. Viņi vēro vien to, kas notiek pašu kabatā, plāno peļņu. Un šādi rīkojas ne tikai uzņēmēji, bet ļoti daudzi politiķi. Kas Bībelē ir rakstīts? Mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Politiķim tas tuvākais būtu tauta, bet kas notiek ar mūsu valsts vadītājiem? Kāda ir viņu attieksme?
Manuprāt, šajā krīzē vislielākie cietēji būs mazie ražotāji, kas jau ir izputināti, un sociāli neaizsargātie slāņi – bez darba palikušie un arī pensionāri. Es tiešām nezinu, kāpēc politiķi jau pēdējos gados neizvērtēja notiekošo. Varēja mācīties no pagātnes kļūdām. 1932. gada pasaules ekonomikas krīze un 1995. gads, kad līdzīgā situācijā nokļuva Čehija. Pētījumos un literatūrā iemesli bija noformulēti – par daudz patēriņa kredītu, augoša pirktspēja un par maz attīstīta vietējā ražošana. Latvijā vairākus gadus nenāca pretim vietējam ražotājam, bija sarežģīti paņemt aizņēmumu augsto kredīta procentu likmju dēļ. Jaunajiem uzņēmējiem neļāva atsperties, un interese par ražošanas attīstīšanu tādējādi saruka.
Par pensijām. Neapstrīdu, ka Latvijas pensiju sistēma ir laba un nav peļami, ka pensijas indeksācijas notika pēc koeficienta, ievērojot inflācijas rādītājus. Bet tajā pašā laikā politiķi min – augstas inflācijas apstākļos pensionāri var censties saņemt individuālas kompensācijas. Tas nozīmē, ka pensionārus – sirmus skolotājus, mediķus – politiķi pakļauj pazemojumam. Viņiem iesaka doties uz pašvaldību, lūgt pabalstu. Zinu daudzus cilvēkus, kuri joprojām neiet un nelūdzas, bet sitas trūkumā.
Valstī ir ap 80 tūkstošiem pensionāru, kuru pensijas ir virs 225 latiem. Viņu pensija ir iesaldēta jau desmit gadus. Uzskatu, ka tā ir un turpināsies diskriminācija pret pensionāriem, kuri strādājuši garu darba mūžu.
Kopumā vērtējot, uz sociāli jau tā neaizsargāto, bieži nabadzīgu iedzīvotāju rēķina lāpīt robus budžetā nav goda lieta. Kāpēc pat tagad, kad esam krīzes situācijā, ekonomiskos instrumentus nevar iedarbināt – ja savelkam jostas, tad visi kopā. Kāpēc kapitāla pieaugumu nevarēja un joprojām neapliek ar nodokli? Kāpēc premjers skaidro – nodokli ieviesīsim no 2010. gada, bet par PVN paaugstināšanu varēja izlemt ļoti ātri? Politiķi sabiedrību sašķeļ.”
Komentāri