, Baltijas foruma pētnieks
Pārbaude tam, kurā virzienā attīstīsies Eiropas kaimiņu politika, varētu būt ES attiecības ar divām nozīmīgām valstīm – Turciju un Krieviju. Ir liels kārdinājums Eiropas robežas noteikt tieši tur, kur sākas šīs divas valstis.
Viens no Eiropas Savienības (ES) neapšaubāmiem veiksmes stāstiem ir paplašināšanas politika. ES vērtības un institūcijas ļāvušas tai kļūt par spēcīgāko pievilcības polu Eiropas kontinentā. Centrālās un Austrumeiropas valstis atklāja, ka pievienošanās ES ir drošākais ceļš liberālās demokrātijas un tirgus ekonomikas konsolidācijai. Pašlaik ES pārdzīvo dziļas transformācijas procesu. Rodas jautājums, vai tā arī turpmāk izmantos savu pievilcības spēku (soft power), lai veicinātu stabilitāti un demokrātiju Eiropas kontinentā un aiz tā robežām?
ES līgums paredz tiesības jebkurai Eiropas valstij, kas respektē demokrātiju, cilvēktiesības un likuma varu, pievienoties ES. Bet ne visas Eiropas valstis tuvāko gadu laikā iespējams uzņemt tādā ES, kāda tā ir šodien. Ne visas arī ir gatavas, spējīgas vai grib iestāties ES. Lai veidotu attiecības ar valstīm, kas paliek ārpus ES paplašināšanas, izveidota Eiropas kaimiņu politika. Šai politikai ir divējāds mērķis – nodrošināt stabilitāti Eiropā un tuvināt šīs valstis Savienībai, veicinot tajās reformas. Paplašināšana un kaimiņu politika ir divi dinamiski procesi, kuriem nav galapunkta un noteiktu robežu, bet mērķis – nodrošināt stabilitātes, demokrātijas un labklājības zonu visā Eiropas kontinentā un arī ārpus tā (dienvidu Vidusjūras valstis).
Tomēr pēdējā laika notikumi liecina, ka ES ir grūtības savas identitā-tes meklējumos. Tas tieši ietekmē paplašināšanos un kaimiņu politiku. Eiropas konstitūcijas izgāšanos Francijā un Nīderlandē daudzi skaidroja ar bailēm no tālākas paplašināšanas, kas daudzu vecās Eiropas pilsoņu uztverē asociējas ar imigrāciju, nedrošību, darba vietu zaudēšanu un vispārējo lejupslīdi dzīves kvalitātē. Savukārt, jaunajā Eiropā vairojas trauksmes signāli. Pēc iestāšanās ES reformu stimuli vājinājušies. Ja arī ekonomikas jomā šajās valstīs joprojām vērojama augšupeja, politikā bilde ir daudz drūmāka: vājas, nepopulāras valdības, dažos gadījumos ar neiecietības un ksenofobijas elementiem. Jaunas vēsmas jūtamas arī Eiropas Parlamentā: piemēram, daži Polijas eirodeputāti rīko pasākumus, kuros salīdzina abortus ar nacistu koncentrācijas nometnēm, slavina Spānijas fašistisko diktatoru Franko vai aizstāv tradicionālās ģimenes vērtības, importējot homofobiju. Protams, jaunās Eiropas pienesums nav izsmeļams ar dažu ekscentriķu izgājieniem, taču kopumā pieaug sajūta par kultūru plaisu starp kontinenta rietumiem un austrumiem. Tā pati par sevi ir labākā antireklāma tālākai paplašināšanai.
Šajos apstākļos kļūst ietekmīgāki apgalvojumi, ka pienācis laiks beidzot skaidri definēt Eiropas robežas, jo Eiropas «absorbcijas kapacitāte» (jeb spēja uzņemt jaunas valstis ES) ir ierobežota.
Šāda pieeja atspoguļo visnotaļ saprotamo vēlmi ieturēt pauzi pēc Bulgārijas un Rumānijas uzņemšanas un sakārtot ES iekšējās lietas, piemēram, atrisināt konstitūcijas problēmu. Tomēr pašreizējā politiskā gaisotnē Eiropā pastāv risks, ka šāda pauze tiks izmantota, lai ar jau minēto «absorbcijas kapacitāti» kā ieganstu mēģinātu noteikt Eiropas galīgās robežas, tādējādi atsakoties no Eiropas konstruēšanas pamatprincipiem: atvērtības jebkurai Eiropas valstij, kas atbilst iestāšanās kritērijiem demokrātijas, cilvēktiesību un likuma varas ziņā. Aizcirst durvis nozīmētu arī atteikties no ES iespaidīgākā (vienīgā?) instrumenta, ar kura palīdzību veicināt reformas kaimiņvalstīs. Faktiski tas nozīmētu jaunu dalījumu līniju starp ES un citu, necivilizētu Eiropu novilkšanu.
Šajā kontekstā par zināmu testu, kurā virzienā attīstīsies Eiropas kaimiņu politika, var kļūt ES attiecības ar divām nozīmīgām valstīm – Turciju un Krieviju. Ir liels kārdinājums noteikt Eiropas robežas tieši tur, kur sākas šīs divas valstis. Norvēģu eksperts Ivers Nojmans norāda, ka gadsimtu gaitā Eiropas identitāte lielā mērā veidojusies tieši pretstatā turkiem un krieviem, kas tika uztverti kā citi, kā civilizētās Eiropas svešķermenis. Taču šajās valstīs nerimst debates starp proeiropeiskiem, reformiskiem spēkiem un viņu nacionāli-konservatīviem oponentiem. Reformisti ir allaž skatījušies uz Eiropu kā uz iedvesmas avotu un glābiņu. ES nevar nodrošināt reformistu uzvaru, bet tā var viņus atbalstīt caur paplašināšanas un kaimiņu politiku.
Abu valstu statuss attiecībās ar Savienību ir atšķirīgs. Turcija ir kandidātvalsts, ar kuru notiek oficiālas sarunas par iestāšanos. Neskatoties uz to, pret Turcijas dalību ES ir noskaņots Eiropas sabiedriskās domas vairākums, kam pievienojas arī daudzi politiķi. Jāatzīst, ka Turcijas iespējamā dalība ES tiešām izraisa daudz jautājumu. Tā ir lielvalsts (70 miljonu iedzīvotāju, kuru skaits aizvien pieaug), tā ir salīdzinoši nabadzīga (īpaši austrumu reģioni), tai ir sarežģītas attiecības ar dažiem kaimiņiem. Turcija neatzīst vienu no ES dalībvalstīm – Kipru. Turcijas vārda brīvības standarti ir visai tālu no ES vispārpieņemtajiem: joprojām pastāv bēdīgi slavenais kriminālkodeksa 301.pants, kas paredz cietumsodu par turciskuma aizvainošanu (uz šī panta pamata ierosinātas krimināllietas pret Nobela prēmijas laureātu rakstnieku Orhānu Pamuku un citiem intelektuāļiem, kas uzdrošinājušies pieskarties dažiem tabu tematiem, piemēram, armēņu slepkavībām 1915.gadā).
Tās ir nopietnas problēmas. Taču tieši integrācijas process var palīdzēt tās atrisināt un droši noenkurot sekulāro, demokrātisko Turciju Eiropā, kas neapšaubāmi būtu arī ES interesēs: tā palielinātu savu labvēlīgo ietekmi Tuvajos Austrumos, Dienvidkaukāzā un Centrālāzijā un pierādītu, ka tā nav slēgts kristiešu klubs. Šajā virzienā darbojas arī Somijas prezidentūra, piedāvājot kompromisu Kipras jautājumā, kas ir viens no jūtīgākajiem jautājumiem ES un Turcijas attiecībās. Savukārt, Francijas parlaments, pieņemot likumu par kriminālo vajāšanu armēņu genocīda noliegšanas gadījumā, šķiet, mēģina sasniegt gluži pretējo, t.i. uzlikt papildus šķērsli Turcijas ceļā uz Eiropu. Neapšaubāmi, Turcijai ir godīgi jāizvērtē sava pagātne. Tomēr citu valstu pieredze liecina, ka tieši demokratizācija eirointegrācijas kontekstā veicina atklātu diskusiju arī par neērtiem vēstures jautājumiem. Būtu naivi sagaidīt, ka šis process noritēs raitāk, ja Turcijas vilciens noies no Eiropas sliedēm. Ja tomēr patiesās bailes saistītas ar absorbcijas kapacitāti, daudz lietderīgāk par abstrakcijām būtu precizēt šo jēdzienu: kāda būs Turcijas ietekme uz Eiropas iekšējo tirgu, darba tirgu, budžetu, multikulturālo balansu, drošību, institucionālo sistēmu? Kas vēl Turcijai būtu jādara, lai sasniegtu ES demokrātijas un tiesiskuma standartus? Šie ir tie īstie jautājumi, kas būtu jāuzdod, bet vispārējās runas par absorbcijas kapacitāti un Eiropas robežām, kas izslēdz Turciju, mazina ES iespēju izmantot savu pievilcības spēku, lai veicinātu pozitīvas pārmaiņas kaimiņvalstīs.
Attiecības ar Krieviju ir sarežģītāks jautājums. Atšķirībā no Turcijas, Krievija nav izteikusi vēlmi iestāties ES. Tieši otrādi, pēdējā laikā tā izvēlējusies jaunu stilu – Krievijas politika vairs nav orientēta uz pakāpenisku integrāciju, bet uz divu atsevišķu, līdzvērtīgu partneru sadarbību. Tas nebūtu iemesls uztraukumam, ja vien Krievijā nepieaugtu autoritārisma un nacionālisma tendences. Intensīva antigruzīnu kampaņa, pazīstamās Kremļa kritiķes žurnālistes Annas Poļitkovskas slepkavība, Putina pietiekami agresīvā uzvedība pēdējā ES un Krievijas samitā mazina uzticību Krievijai kā prognozējamam partnerim. ES ietekmes iespējas uz Krievijas politiku ir visai ierobežotas, bet tai nepieciešami Krievijas energoresursi, Krievijas atbalsts aliansē pret terorismu un kodolieroču izplatīšanu.
2007.gada 30.novembrī beidzas ES un Krievijas partnerības un sadarbības līgums. ES ir izvēles priekšā: vai nu turpmāk balstīt attiecības tikai uz pragmatiskām interesēm, kā to labprāt vēlētos Krievijas puse, vai arī uzstāt, ka sadarbības pamatā jābūt kopīgām vērtībām un kopīgiem politiskiem un tiesiskiem principiem. Ja ES izvēlas otro variantu, tai jāpiedāvā Krievijai kāda ciešākas institucionālas piesaistes forma. Tomēr tendences Krievijas iekšējā un ārējā politikā un ierobežotā ES ietekme uz ciešākas sadarbības perspektīvām tuvākajā laikā liek raudzīties visai piesardzīgi.
ES pieaugošās grūtības attiecībās ar Krieviju nedrīkst aizēnot citus nozīmīgus kaimiņu politikas aspektus, kā sadarbība ar Ukrainu, Moldovu, Gruziju, Armēniju, Azerbaidžānu un opozīcijas atbalstīšana Baltkrievijā. Šeit īpaša loma ir jaunajām ES valstīm, kuras, ieskaitot Latviju, aktīvi piedalās attīstības sadarbības projektos šajās valstīs. Tomēr ar to vien nepietiek, īpaši ņemot vērā jauno Krievijas uzstājību. Būtu jāatzīst šo valstu tiesības uz eiropeisko perspektīvu, tieši tāpat, kā tas savā laikā tika izdarīts Balkānu gadījumā. Šobrīd būtu pāragri runāt par konkrētām šo valstu iesaistes formām. Taču, pamatojoties uz iepriekšējo kaimiņu politikas pieredzi, pozitīvs paziņojums no ES puses varētu gan veicināt reformas, gan sniegt skaidru signālu Krievijai, ka šīs valstis pašas var brīvi izvēlēties savu ārpolitisko orientāciju. Tajā pašā laikā katram solim no ES puses iepretim šo valstu eiropeiskām aspirācijām ir jābūt cieši atkarīgam no reformu procesa progresa. Nedrīkst atkārtot kļūdu, kad Eiropas Padomē bez attiecīgā sagatavošanas darba tika pieņemtas Gruzija, Armēnija un Azerbaidžāna.
Īpašs gadījums Eiropas kaimiņu politikas kontekstā ir Baltkrievija. ES mērķi attiecībās ar Baltkrieviju ir tādi paši kā ar citām valstīm – veicināt demokrātiju, stabilitāti un ekonomisko attīstību. Taču Baltkrievijas autoritārais režīms ir galvenais šķērslis sadarbībai. Prezidenta vēlēšanu viltošana un represijas pret režīma pretiniekiem mudināja ES ieviest sankcijas: vīzu ierobežojumus ceļojumiem uz ES un banku kontu iesaldēšanu valdības pārstāvjiem, kā arī politisko kontaktu minimizāciju. Ekspertu vidū pastāv vienošanās, ka ES iespējas sekmēt pozitīvas pārmaiņas Baltkrievijā šobrīd ir ļoti ierobežotas. Tāpēc pūliņi tiek koncentrēti pilsoniskās sabiedrības atbalstā un individuāli mērķētu sankciju ieviešanā pret tiem režīma pārstāvjiem, kas iesaistīti cilvēktiesību pārkāpumos. Tomēr pēc visiem parametriem Baltkrievija ir Eiropas valsts, un pēc režīma maiņas tā būtu jāiekļauj pilnvērtīgā ES kaimiņu politikā. Gatavojoties šim brīdim, ES vajadzētu sagatavot labvēlīgu augsni, t.i. kultivēt pilsoniskās sabiedrības līderus un progresīvākus režīma pārstāvjus, atvieglot baltkrievu ceļošanu uz ES valstīm, veicināt izglītības programmas un studentu aicināšanu uz ES valstīm, nodrošināt brīvas un neatkarīgas informācijas pieejamību Baltkrievijas sabiedrībai.
Vērienīgā ES paplašināšana ko-pumā bijusi veiksmīga. ES valstu politiķiem un sabiedrībai nepieciešams laiks, lai pilnībā pielāgotos jaunai realitātei, sakārtotu konstitucionālo bāzi. Tajā pašā laikā ES nevar atteikties no sava galvenā ieroča, t.i. spējas veicināt kaimiņvalstu transformāciju caur ciešākām saitēm ar tām, gan paplašināšanas procesa, gan kaimiņu politikas ietvaros. Nav iemesla, kādēļ pie pārdomātas politikas šis veiksmes stāsts nevarētu turpināties arī nākotnē. Šī publikācija ir tapusi Eiropas Komisijas finansēta projekta ietvaros. Eiropas Komisija nav atbildīga par publikācijā paustajiem viedokļiem un darba tālāko izmantošanu. Raksts tapis sadarbībā ar interneta portālu politika.lv
Komentāri