Festivāls “Baltica” aizsākās Lietuvā 1987. gadā. Nākamajā gadā Latvijā tas bija Atmodas vēstnesis, kas plaši pavēra
ceļu uz neatkarību. “Baltica” ir ļoti nozīmīgs folkloras festivāls igauņiem, lietuviešiem un latviešiem, te tiek rādīta tautu tradicionālā kultūra – dziesmas, instrumentālā mūzika, rotaļas, dejas, kā arī lietišķā māksla, amatniecība. “Baltica” ik gadu notiek kādā no trijām kaimiņzemēm. Latvijā šovasar jau desmito reizi.
Tradicionālās dziedāšanas grupas “Saucējas” vadītāja Iveta Tāle piedalījusies ne tikai visos “Baltica” festivālos Latvijā, arī kaimiņos. Katrs palicis atmiņā.
“Nevar salīdzināt “Baltica” pirms 30 gadiem, kas bija politizēts festivāls, ar to, kāds tas ir tagad. Visi toreiz saprata virsuzdevumu – pienācis laiks legalizēt Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Šī doma bija gaisā, un tas bija jāizdara. Vēl zvaigznes sakrita, ka folkloras kopa “Klinči”, kuru tolaik vadīju, atklāšanas pasākumā Rīgas sporta pilī nejauši ienesa Latvijas karogu. Bija sarunāts, ka karogus iztīsim gājienā. Kam tie bija, tika paslēpti ar vītnēm, lai neviens neredz. Bija skaidrs, ka vajag nest četrus karogus, jo bija televīzijas tiešraide, filmēja četras kameras, bija svarīgi, lai neviena nevar neparādīt.
Dažādos mītiņos jau Latvijas karogi bija parādījušies, bet ne publiskā pasākumā, ko rāda televīzijā. Kad atklāšana sākās, sporta pils ieejās stāvējām pa novadiem, gaidījām, kad jāiziet laukumā. Gaisotne bija saspringta. Igaunijā nesen bija notikuši studentu Dziesmusvētki, valsts karogs jau bija plīvojis, un tas bija arī līdzi uz Latviju. Sporta pilī Rīgā Igaunijas karogi plīvoja tribīnēs. Nevarēja izturēt, ka mēs nevaram pacelt savu, stāvējām ar savu noslēpto karogu. Tad teicu: ”Jāni, tin vaļā!” Viņš pat nenominstinājās. Tad sapratām, ka tūlīt jāiet plašajā hallē. Mēs iegājām. Ar karogu. Tas, kas notika, nav izstāstāms. Ausīs baltā skaņa, apdullums, iestājās palēninātais laiks, visi stāvēja kājās. Ierakstā daudz ko aizēno Ordelovska orķestris, kas spēlē možu maršu. Bet līdzās bija cita realitāte.
Režija izmainījās, režisors Pēteris Pētersons saķēra galvu. Dalībnieki bija sarunājuši, ka latvieši, igauņi un lietuvieši sanāk halles vidū ar saviem karogiem, apkārt spēlēs dūdinieki. Dalībnieki vienkārši pārņēma vadību. Viss notika sajūtu līmenī. Kam bija karogi, tie attina. Mēs jau arī to tikai festivāla laikā uzšuvām, un tā darīja daudzi.
Vēlāk gan tas, kuram rokās bija karogs, bija nelaimīgs. Pēc atklāšanas ar karogu iznāca ārā, katram sekoja cilvēku pūlis un kaut ko gaidīja kā no pravieša. Tas arī noteica festivāla gaisotni. Bija noticis tas, ko gaidījām, bija legalizēts sarkanbaltsarkanais karogs.
Ļoti daudz kas toreiz notika pēc izjūtām. Katrs gribēja kaut ko izdarīt. Vakarā pēc koncerta krastmalā sarunājām aiziet pie Krišjāņa Barona uz kapiem. Daži aizgājām agrāk, apsēdāmies, aizdedzinājām svecītes, es spēlēju kokli. Skatos, apkārt uz soliņa pārējie aizmiguši. Tāds bija pārgurums. Nāca citi ar svecītēm, modināju augšā.
To gaisotni atceras ne tikai festivāla dalībnieki, daudzi Latvijā. Pirmā “Baltica” Latvijā tika rīkota pēc Dziesmusvētku parauga.
Man arī atmiņā pirmā “Baltica” Lietuvā. Kauņas Brīvdabas muzejā bija koncerts. Muzejam apkārt bija izvietota padomju armija, nevis milicija. Tā, lūk, sargāja folkloristus un dažus ārzemniekus, kuri bija atbraukuši uz festivālu.
Jau pirmajā festivālā sākās debates, par ko tad dziedāsim un ko dejosim – autentisko folkloru vai latviešu tautasdziesmu apdares un latviešu skatuves dejas. Festivālā pirms 30 gadiem skanēja pirmās Atmodas laika dziesmas, kas patiesībā ir lokalizētas vācu dziesmas.
Arī šajā “Baltica” Baltijas dienas koncertā varēja just, ka rīkotāji ir tie, kuri bijuši festivālā pirms 30 gadiem, jo daudziem aizvien šķiet, ja igauņi, lietuvieši, latvieši kopā, tad aktuālas vēl ir tālaika dziesmas, ka tās kaut ko simbolizē. Jaunajai paaudzei tās neko neizsaka, nesaistās ar sajūtām. Ir nomainījušās paaudzes, un ir daudz bērnu, kuriem patīk darboties folkloras kopās, kuriem patīk neapdarinātā, nearanžētā folklora.
“Baltica” uzdevums ir kopt dziedāšanas, dejošanas un muzicēšanas tradīcijas. Un tas tiek darīts. Vairs nav politiskā pamata. Ansambļi, folkloras kopas ir ļoti dažādas, tiek pētīta folklora, tradīcijas, gatavoti mūzikas instrumenti, attīstās teicēju kustība, bērni iesaistās kustībā “Pulkā eimu”. Kādu brīdi folkloras kustība gāja plašumā, tagad tā iet dziļumā, meklē saknes. Kopās daudz jaunu cilvēku. Folkloras mantojums tiek apgūts.
Festivālā piedalās dažādas tautas, un tas ir krāšņums, nedzīvojam taču tikai savā kaktiņā. “Baltica” dod iespēju iepazīt citas kultūras. Un arī svinēt svētkus – festivālu un Jāņus. Ziedēšanu,” pārdomās dalās Iveta Tāle, folkloriste, “Saucēju” vadītāja, Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja.
Komentāri