Latviju šomēnes pārstaigā lielās formas kinodarbs – mākslas filma “Melānijas hronika”, kurai ir iespēja kļūt par latviešu programmatisku filmu. Filma ļauj apjaust tautas raksturu, kultūru, bet visvairāk liek domāt par tautu vēstures posmā, kad bija jāapliecina izdzīvošanas spējas.
Saņemties, lai uzņemtu filmu par 1940. gadā zudušo Latvijas valsti, par to tautas daļu, kura tika pakļauta elles lokiem izsūtījumā no dzimtenes – tas pat šodien nav viegls uzdevums. 25 gadus, kopš Latvijas valsts ir atjaunota, neviens mākslinieks vēl nebija gatavs iet cauri tik nežēlīgām radošajām un finansiālajām grūtībām, lai taptu mākslas darbs un tas palīdzētu tautai dziedēt izsūtījuma un pēc atgriešanās dzimtenē izstumtības mokas.
Amatiete Melānija Vanaga, rakstīdama grāmatu par piedzīvoto 16 izsūtījuma gados Krasnojarskas apgabalā, ielikusi pamatu tam, lai 21. gadsimta latviešos nezustu vēsturiskā apziņa. Rīdzinieks režisors Viesturs Kairišs sāka rakstīt scenāriju programmatiskai filmai pēc Melānijas Vanagas grāmatas. Viņa sieva, māksliniece Ieva Jurjāne izlasīja scenāriju un iedvesmoja vīru veidot kinodarbu par tēmu, kuru neviens latvietis līdz šim nebija gatavs parādīt tā – “līdz kaulam”.
Caur kino kameras aci paraudzīties uz tiem gadu desmitiem, kad tauta piedzīvoja traģēdiju, bet gadu gaitā apliecināja izdzīvošanas spējas, gara spēku, bija gatavs no Ziemeļlatvijas nākušais kino operators Gints Bērziņš. Tik sarežģīti veidojamas filmas uzņemšanu organizēt uzņēmās no Cēsīm nākušais producents Gints Grūbe kopā ar dzīvesbiedri Ievu Grūbi.
Pirms nedēļas filmas pirmizrādē Cēsīs skatītājiem bija jautājumi viņiem. Kāpēc filma par izsūtījuma tēmu Latvijā tapusi tikai tagad? Meklējot atbildi, kā gan trīs filmēšanas gados izdevies nenovirzīties no mērķa, pārvarēt filmēšanā mākslinieciskas, praktiskas un finansiālas, bet pašiem emocionālas grūtības, Viesturs un Ieva rada neizskaidrojami izskaidrojamo – no viņsaules vairākkārt atbalstījusi Melānija Vanaga. Viņa to gribējusi. Tā mūsdienu mākslinieki raksturoja grūtību pārvarēšanu, lai iecerētās filmas uzņemšana nebankrotētu. Kādas trīs reizes pēdējā brīdī izdevies izlīst kā caur adatas aci.
“Negribu pat skatīties šo filmu, kāpēc sevi mocīt, kam man tas?” Ar tādu aizsargreakciju apbruņojas ne viens vien latvietis, noraidot aicinājumu ielūkoties tautas dziļajās rētās, par ko stāsta filma. Gribēju būt starp šiem latviešiem. Pietiek ar tām šausmām, ko jau esmu saņēmusi mantojumā. Latgales vectēvam nakts aizsegā izdevās sievu un bērneļus iecelt zirga pajūgā, aizraut uz mežu, paslēpties. Atnācēji māju atrada tukšu. Zinu to, ka varbūtējais izsūtījums turpināja viņus lauzt, jo dzīvoja galvās. Sekoja kolhozs – nebeidzamas klaušas bez algas, aizliegums pašiem sēt kādreizējos laukos. Tas lielo ģimeni turēja tuvu badam. Līdz galam uzcelt dzimtas māju – to vectēvs nemaz neuzdrošinājās.
Tagad, kad Cēsīs uz lielā ekrāna esmu noskatījusies “Melānijas hroniku”, nebeidzu jūsmot par Viestura Kairiša īstenoto ieceri, kā kino valodā mūsdienīgi un simbolos var runāt par tautas sāpi un gara spēku. Ir sajūta, ka filmai izdosies kādā mērā saliedēt tautu. Modernā Cēsu kinozāle ir par mazu, lai tajā kino seansos uzņemtu visus skatītājus, tāpēc pēc nedēļas piektdienā par filmas kolektīvās skatīšanās vietu ir izziņota Vidzemes koncertzāles Lielā zāle. Tiekamies tur!
Komentāri