Ik gadu 14.februārī pasaule atzīmē Svētā Valentīna dienu.
Citviet šī tradīcija ieņem stabilu vietu starp svētku dienām jau diezgan sen, pie mums – ne tik ļoti, tomēr pēdējos pārdesmit gados arī Latvijā gan redzam sirsniņveida preces veikalos, gan dzirdam un manām pasākumus un idejas, kas veltītas tieši šai dienai. Valentīna dienas pirmsākumi meklējumi kādā leģendā par kristiešu svēto, un pati leģenda ir tik daudziem noslēpumiem apvīta, ka vairs jau laikam nevaram būt īsti droši par to, cik daudz no tās tiešām ir noticis īstenībā. Ir zināms, ka februāris jau senāk ir bijis mīlestības mēnesis un Valentīna dienas ideja sakņojas gan kristīgajā, gan seno romiešu tradīcijā. Katoļu baznīca atzīst vismaz trīs dažādus svētos ar vārdu Valentīns, visi bijuši kristīgie mocekļi. Viena no leģendām vēstī par mācītāju, kas savu misiju pildīja Romā mūsu ēras trešajā gadsimtā. Kad imperators Klaudijs II nolēma, ka vientuļi vīrieši bija daudz labāki karavīri par tiem, kam bija sievas un ģimenes, viņš aizliedza jauniem vīriešiem precēties. Valentīns Klaudija pavēli uzskatīja par absurdu un klusībā turpināja salaulāt jaunos mīlniekus. Kad Valentīna pretlikumiskā darbība nāca gaismā, Klaudijs II viņu sodīja ar nāvi. Citi uzskata, ka tas patiesībā bijis Svētais Valentīns no Terni, vienkāršs mācītājs, kurš arī mira zem Klaudija II varas rokas. Vēl vienā versijā stāstīts par Valentīnu, kurš dzīvību zaudēja, cenzdamies palīdzēt kristiešu ieslodzītajiem izbēgt no skarbajiem romiešu cietumiem, kur tie bieži tika spīdzināti.
Lai gan Valentīna dienas patiesā izcelsme joprojām ir mīklaina, visi stāsti ir vienlīdzīgi tai ziņā, ka tajos galvenais uzsvars ir uz līdzjūtīgu, varonīgu un – vissvarīgāk – romantisku tēlu. Viduslaikos, iespējams, tieši šīs reputācijas dēļ Valentīns bija kļuvis par vispopulārāko svēto Anglijā un Francijā. Domas dalās arī par to, kāpēc tieši 14.februāris. Dažuprāt, šis datums saistāms ar Valentīna nāves vai apglabāšanas dienu, citi savukārt pauž pārliecību, ka šis datums – kā liels skaits citu kristīgo svētku dienu – izvēlēts ar mērķi izmantot pagānu Luperkāliju, kas bija auglības festivāls, kas norisinājās par godu seno romiešu dievam Pānam. Francijā, Anglijā un citviet Eiropā februāra vidus sakrīt ar to laiku, kad pavasari piedzīvo arī putni – tie uzsāk pārošanās sezonu.
Vissenāko Valentīna dienas kartīti rakstījis Orleānas hercogs Šarls 1415.gadā savai sievai, būdams ieslodzīts Londonas Tauerā. Visā rietumu pasaulē Valentīna diena jau bija ieguvusi popularitāti līdz 18.gadsimta vidum, kad ar maziem veltījumiem kartīšu veidā apmainījās ne vien laulības iecerējušie, bet arī draugi, radinieki no visām sociālajām šķirām. Deviņpadsmitā gadsimta beigās apritē jau sāka parādīties drukātas kartītes. Pie mums, Latvijā, šo svētku dienu palēnām sāka iepazīt tikai pēc neatkarības atjaunošanas. Kā jau vairums no rietumiem pārņemto tradīciju, arī šī mūsu mentalitātei visdrīzāk tomēr šķiet sveša, nepierasta, lielāko popularitāti tā ieguvusi jauniešu vidū – līdzīgi kā rudenī atzīmējamais Halovīns. Ne mazums reižu ir dzirdēts, ka gan Valentīna diena, gan Halovīns ir sveši svētki, mums tie neder un nepiestāv, jāiztiek ar to, kas mūsu baltu folklorā ir. Viedokļi ir dažādi, tomēr viens ir skaidrs – ko gan sliktu šī svētku diena var nodarīt? Negribam – nesvinam, tomēr lieku reizi nav par skādi atcerēties, ka tuvajiem var pateikt ko jauku un parādīt, ka viņus mīlam. Var jau būt, ka dažiem no mums tas izdodas bieži un tam nav vajadzīga speciāla atceres diena, bet pieļauju, ka ir arī tādi darba noslogotie, ikdienas dzīves skrējiena pārņemtie ļaudis, kam izskrien no prāta lieku reizi atgādināt saviem tuvajiem, cik tie ir svarīgi. Lūk, tam arī noder šī diena! Sirsniņas veikalu skatlogos vai rožainu puķu buķetes salonos noteikti kādam liks iedomāties par to, kāpēc gan neiepriecināt kādu sev tuvo cilvēku!
Pētījumi gan rāda, ka ne viss ap Valentīna dienu ir tik pozitīvs. Pastāv problēma pastiprināt pamestības un norobežotības izjūtas cilvēkos, kas ir vientuļi. Valentīna dienā liela uzmanība veltīta “pāriem”, otrajām pusītēm, un tieši tas rada kā pozitīvu, tā negatīvu pārdzīvojumu līdzi svētku dienai ar skaisto nosaukumu. Valentīna diena tika atzīmēta jau manā skolas laikā (pirms gadiem divdesmit, divdesmit pieciem) ar slepenām vēstuļu kastītēm, balsošanām par, piemēram, izskatīgāko skolas puisi vai meiteni. Un jāatzīst, ka jau tolaik lielais vairums šīs iespējas neizmantoja nopietni – lai kādu tiešām iepriecinātu vai paslavētu, bet drīzāk lai pajokotu cits par citu. Jau tolaik visas šīs aktivitātes noteikti radīja zināmu spriedzi nevienam vien audzēknim. Mūsdienās Valentīna diena kļuvusi arī par mārketinga instrumentu, pievilinot pircējus ar īpašām atlaidēm un akcijām.
Komentāri