Mēs to piedzīvojam. Ārprātu, necilvēcību, šausmas, pilsētu un cilvēku iznīcināšanu viena vienīga (ne)cilvēka iedomu, iegribu, neizskaidrojamas, neaptveramas varaskāres dēļ. Nezinu, varbūt tie nav īstie iemesli, kādēļ viens monstrs, ne jau cilvēks, pat ne (ne)cilvēks iedomājies nostāties pret visu pasauli. Cilvēcīgai būtnei to laikam nesaprast. Bet vajadzētu, jo atkal pieredzam, ka mūsu acu priekšā pa mazumiņam vien, jau vairākkārt pārkāpis gan cilvēcības, gan tiesiskās robežas, melodams un slepkavodams, pārbaudot mūsu iecietību, pacietību, modrību, vienotības spēku, ir izaudzis jauns Staļins, jauns Hitlers. Varbūt šis “jaunais” ir pat vēl briesmīgāks par jau pieredzētajiem, jo nekas vēl nav beidzies un neviens nezina, nevar pateikt, kad un kā tas beigsies. Varbūt kādā brīdī mūsu visu vienkārši nebūs… Ņemot vērā iznīcinošo arsenālu, kāds pieejams mūsdienu militāristiem, ar ko gan varētu beigties Trešais pasaules karš?
Eiropa, visa pasaule mēģina sadoties rokās, lai karu pārtrauktu, lai iespaidotu tā izraisītāju. Pagaidām nekā… Šoreiz nelīdz arī miermīlīgo iedzīvotāju bez ieročiem stāšanās pretī tankiem, nelīdz sadošanās rokās, nelīdz mītiņi, protesti, plakāti, nelīdz dziesmas. Ko nu par tādiem sīkumiem, ja neko nevar izdarīt pasaules valstu augstākās amatpersonas, starptautiskas valstu apvienības un organizācijas.
Tikai tagad varam tā pa īstam novērtēt, cik dārgi patiesībā maksā brīvība un ka mēs Latvijā to esam saņēmuši avansā. Tagad ir jāmaksā. Ļoti ceru, ka nekurnēsim, nevainosim cits citu, savu valdību par cenu celšanos, dažu pakalpojumu, preču nepieejamību, kaut kādu jaunu ierobežojomiņu ieviešanu, citu neērtību rašanos, nekurināsim savstarpējo naidu, meklējot vainas un vainiņas, negāzīsim atkal kaut kādus pieminekļus. Tas tagad patiešām nav svarīgi, jo nekas nevar līdzināties tai cenai, kādu šobrīd par mums visiem viena pati maksā varonīgā Ukraina. Mēs esam vēl aizvējā, novērtēsim to!
