Izbeidzot kopš 23. marta ilgušo starpvalstu krīzi, Irāna pagājušajā nedēļā atbrīvoja 15 sagūstītos Lielbritānijas flotes jūrniekus. Viņi sveiki un veseli atgriezās mājās, atstājot atklātu jautājumu par turpmākām attiecībām starp Irānu un rietumvalstīm.
Par jūrnieku atbrīvošanu pagājušajā trešdienā paziņoja Irānas prezidents Mahmūds Ahmadinedžāds. Viņš sacīja, ka saņēmis ziņu no britu valdības, kurā tā atvainojas par jūrnieku iekuģošanu Irānas teritoriālajos ūdeņos – tāpēc nolēmis pārkāpējiem piedot un gūstekņus atbrīvot. Lielbritānija, kas visu konflikta laiku bija teikusi, ka Irānas robežu jūrnieki neko nav pārkāpuši, arī tagad kategoriski noliedz, ka būtu piekāpusies Irānas prasībām.
Zinot rietumvalstu (ar rietumvalstīm es šajā tekstā apzīmēju ASV un to sabiedrotās valstis mēģinājumos ierobežot Irānas vēlmi attīstīt kodoltehnoloģijas) un Irānas attiecību vēsturi, jāsecina, ka stāsts nebija par robežu pārkāpšanu. Neba jūrnieki kaut kur bija iekuģojuši un neba nu Londona pēkšņi nolēma atvainoties. Notikušais drīzāk reakcijas izlūkošanas gājiens, no kura savs labums ir visām pusēm. Irāna var stāstīt, ka naidīgajām valstīm (par draugu valstu karavīriem diez vai notiktu šāda draudēšana un tirgošanās) parādījusi savu varenību un likusi trūkties. Savukārt Lielbritānija kopā ar sabiedrotajām var norādīt, ka jūrnieku atbrīvošana ir liels diplomātijas panākums. Šādu situācijas traktējumu izvēlējies arī Lielbritānijas premjers Tonijs Blērs – viņš, saņēmis ziņu par jūrnieku atbrīvošanu, pavēstīja, ka incidenta risināšanas laikā apzināti jauni komunikācijas kanāli, pa kuriem arī turpmāk varēs uzturēt kontaktus ar Irānu.
Kas tieši ir šie kanāli, britu ministru prezidents nenorādīja, taču aģentūra Reuters atzinīgi vērtēja to, ka briti bija uzturējuši tiešus sakarus ar Irānas pārstāvi Alī Laridžānī, kurš ir Irānas kodolsarunu vadītājs un Augstākās nacionālās drošības padomes sekretārs. Lai gan rietumvalstu iepriekšējā sadarbība A. Laridžānī par mērenu politiķi neļauj saukt, tomēr viņš tiek uzskatīts par pragmatiķi un tāpēc kontakts un labas attiecības ar viņu var būt viens no šiem „jaunajiem komunikācijas kanāliem”.
Taču pamata īpašam rietumvalstu priekam par konflikta beigšanos nav. Tagad uzmanības lokā atkal būs agrākais strīdus jautājums – par Irānas kodolprogrammu. Uz šī jautājuma fona nav pamata runāt, ka Londonas un Teherānas, tāpat kā Vašingtonas un Teherānas starpā varētu būt iestājusies lielāka saskaņa. Drīzāk – viena cīņa izcīnīta, turpinās ar nākamo. Galu galā, arī agrākos izteikumos par iespēju vienoties ar Irānu rietumvalstis vairākkārt ir paudušas pārlieku optimistiskus viedokļus – un tā arī nav spējušas neko Irānai izdarīt. Jau kopš 1995. gada ASV apsūdz Irānu terorisma atbalstīšanā un mēģinājumos iegūt kodolieročus. 2005. gadā, pie varas nākot pašreizējam prezidentam Mahmūdam Ahmadinedžādam, valsts atsāka urāna bagātināšanu, vēl līdz šim rietumvalstis regulāri mierinājušas sevi un citus, ka diplomātiskie resursi nav izsmelti un sarunas par šo pretrunīgo jautājumu risināšanu turpināsies.
Sarunas turpināsies arī tagad un nav pamata uzskatīt, ka tuvākajā laikā sarunu partneru pacietība varētu būt izsmelta un tās pēkšņi piekristu sākt bezcerīgu karadarbību pret Irānu. Pieļauju, ka arī ASV, kas pastāvīgi draud Irānai, šādu soli vēl nespers. Kad pērn izdevums Newsweek apcerēja šādu iespēju, kāds ASV armijas pārstāvis teica: ja amerikāņi ir kaut ko iemācījušies par Tuvajiem Austrumiem, tad to, ka tur nekad nekas nesanāk tā, kā plānots.
Tanī pašā laikā nevajag šaubīties, ka pamatots ir žurnāla The New Yorker februārī vēstītais, ka Pentagona kabinetos jau labu brīdi šādi hipotētiski uzbrukuma plāni top. Un arī Irānas iestādes sekmīgi darbojas, lai sekmīgi nodotu vēstījumu, tāpēc notikušais incidents ar jūrniekiem ir uzskatāms tikai par sagatavošanos turpmākajiem cīniņiem.
Komentāri