Premjerministrs Ivars Godmanis svētkos ļaudīm novēlēja gaišas domas, cerību un ticību. Gribētos jau, lai būtu kāds, kas mūs iedvesmo uz šādām emocijām, tomēr atskats uz to, kā esam dzīvojuši šogad, neraisa cerības, ka nākamgad mūs baros ar ko vairāk nekā tikai cerībām, ka viss beigsies labi un ka ne krīzi vien pārdzīvosim.
No kurienes radās likstas, kas Latviju ir piemeklējušas pēdējā ceturkšņa laikā? „Parex bankas” nedienas, vajadzība pēc ārvalstu kredīta, paaugstināti nodokļi un algu samazinājums ir dažas no problēmām, ko jau pašlaik sākam izjust. Kas no tā bija pirms pusgada? Publiski – gandrīz nekas, tāpēc, iespējams, ir radies priekšstats, ka problēmas nez no kurienes parādījās pēkšņi un valdība to ugunsdzēšanas tempā mēģina atrisināt. Taču iemesli tam, kāpēc ir tā, kā tagad, bija tepat blakus jau labu brīdi un gaidīja laiku, lai par sevi atgādinātu.
Maijā Latvijā bija rekordinflācija 17,9 procenti. Tagad tā ir kritusies, bet vēl joprojām mums ir augstākā Eiropas Savienībā. Vēl mēs jau ilgu laiku zinājām, kas ir nekustamo īpašumu burbulis, cilvēki, pērkot dzīvokļus, nereti samaksāja vairāk, nekā ir patiesā pirkuma vērtība. Mēs zinājām, ka Latvijai nav līdzsvarota ekonomika: importējam vairāk nekā eksportējam un nauda no mums plūst prom vairāk nekā nāk pie mums. Ražošanas un eksporta nīkulības dēļ Latvijas ekonomiku raksturo tas, ka mēs tērējam, ko saražojuši citi, nevis radām paši. „Treknajos” gados šo problēmu uz brīdi varēja aizmirst, jo bankas laipni piedāvāja kredītus, šie līdzekļi kompensēja naudas aizplūšanu. Taču vienlaikus kredītu orģijas problēmu tikai palielināja, jo aizdevumu nauda bieži vien nevis tika ieguldīta ražošanā, bet vienkārši „apēsta”.
Situāciju līdz brīdim, kad mutē sāka smelties ūdens, var raksturot tā: zinājām, ka, šādi dzīvojot, būs slikti, bet pašlaik arī nav tik labi, lai uzkrātu spēkus nebaltām dienām. Aigars Kalvītis pagājušajā svētdienā raidījumā „De facto” taisnojās, ka taupīt nevarēja, jo bija jādomā, kā celt algas, lai valsts iestādēm piesaistītu un darba vietās noturētu labus darbiniekus. Daļēji šādu stratēģiju var saprast, tā jebkurā gadījumā ir bijusi dzīvošana pāri saviem līdzekļiem un algu pieaugums nav atbildis darba ražīgumam. Nebalto dienu fonda mums nav, ja būtu – varam tikai minēt, cik daudz naudas mums būtu izdevies tajā ieguldīt un vai ar to būtu pieticis kaut vai pirmajai palīdzības iemaksai „Parex bankā”.
Jāatzīmē, ka Latvija pašlaik cieš no divām likstām: vietējās ekonomikas tempu samazinājuma un pasaules ekonomiskās krīzes. Latvijas ekonomikai nedienas būtu neatkarīgi no tā, kā iet pasaules finanšu tirgos, tomēr tagad mūs piemeklējušās nedienas ir divtik asas. Tas ir jāpatur prātā katru reizi, kad kāds mēģina taisnoties, ka mazajai Latvijai jau neizbēgami ir jācieš no pasaules vēsmām. Tas tā ir, bet galvenais iemesls pašreizējām grūtībām ir Latvijas ekonomikas neatrisinātās problēmas, pasaules finanšu krīze bija tikai dzirkstele pašmāju pulvera mucā. Ja neveselīgas tendences, piemēram, kredītu bumu, valdība nebremzēja, tad nav ko vainot citus.
Tā mēs šo gadu esam nodzīvojuši – ar domu, ka īsti labi jau nav, bet varbūt kaut kā tiksim cauri. Tomēr būtiski, ka ekonomikas problēmas bija prognozējamas jau gada pirmajā pusē un vēl agrāk, bet ko darīt ar šīm prognozēm, neviens nezināja. Populāri kļuva tādi jēdzieni kā „mīkstā piezemēšanās” un „cietā piezemēšanās”, ekonomisti stāstīja: problēmas būs, bet no valsts politikas atkarīgs, vai trieciens pret zemi būs smags vai mīksts. Reakcijas īsti nebija, un nu esam ienākuši jaunā fāzē, kad vienkārši ir beigusies nauda. Un nevajag stāstīt, ka prognozes nav bijušas pārlieku precīzas: tās parasti nav precīzas. Un tas nevienu no atbildības neatbrīvo. Gluži tāpat kā finanšu situācijas pasliktināšanās nav attaisnojums cilvēkiem, kas vairs nespēj nomaksāt optimisma uzplūdā ņemtos kredītus.
Šajā brīdī varam atgriezties pie tā, ar ko iesāku rakstu: atliek vien cerība, ka nākamajā gadā valdība mums sniegs daudz gaišu domu un nemirstošu cerību, jo skaidru valodu, atklātību par notiekošo un vēlmi risināt problēmas pēc būtības gaidīt nav vērts. Policijas pārspīlētā interese par cilvēkiem, kas apšauba Latvijas ekonomikas stabilitāti, ir vēl viena izpausme tam, ka Latvijas iedzīvotāju uzdevums acīmredzot ir ticēt, ka viss ir kārtībā. Protams, ko gan cilvēks var apšaubīt, ja viņš neko nezina – līdz pēdējam brīdim tiek slēpts, cik īsti naudas Latvija aizņemsies, nestāsta, kas notiek ar „Parex” un daudz ko citu. Šī, manuprāt, ir viena no zīmīgajām tendencēm, ar ko atmiņā paliks 2008. gads.
Komentāri