Vakar, dodoties uz darbu, mēroju ceļu no pilsētas viena gala teju uz otru un sajutu lielu pilsēt-mīlestību. Patiešām lielu. It kā nekas neparasts, tomēr sajūta bija tik stipra, ka tā nespēja palikt vienīgi manī.
Cēsis, nenoliedzami, ir viena no skaistākajām Latvijas pilsētām, es teiktu – pati skaistākā. Ikdienā par to piemirstam, jo tā taču ir tik pierasta, ierasta un dažkārt varbūt pat nedaudz apnikusi. Tomēr der uz pilsētu laiku pa laikam paskatīties ar svešinieka acīm. Sajūta, īpaši jau ejot pa vecpilsētu, rodas gluži kā pasakā – klusas ieliņas, neliels sniedziņš, romantiskie nami un mīlīgie skatlogi. No rīta gan varēja satikt nedaudz gājēju, no kuriem daži, gluži kā es, bija iegrimuši pilsētas baudīšanā, jo gāja pavisam rimtā solī un pētīja apkārtni. Šoreiz negribu teikt, ka ielas bija tukšas, jo visi jau zinām, ka Cēsīs iedzīvotāju skaits sarucis, to ir mazāk nekā pirms pārdesmit gadiem, bet šoreiz gribēju teikt – žēl, ka cilvēki steigas un, jā, arī slinkuma dēļ ir tik ļoti pielipuši savām automašīnām. No rīta tajās iekāpjam, izkāpjam pie darbavietas, tad atkal iekāpjam un izkāpjam pie veikala un tad atkal mājām. Domāju, tā dara daudzi, ļoti bieži arī es. Taču daudz vairāk sajūtu, kas dod spēku ikdienas darbiem, mēs gūtu pastaigājoties, sajūtot pilsētu, mūsu vidi, satiekot cilvēkus.
Laiku pa laikam par to iedomājos – cik gan amizanti darbojas cilvēka prāts – daudzi alkst būt romantiskās pilsētiņās, ciematiņos citviet pasaulē, bet nepamana, ka pašiem šāda pilsētiņa guļ pie kājām. Maiga, klusa, romantiska, pielieta vēstures zelta. Patiesībā tāda, par kādu mēs jūsmotu kā tūristi, iebraukuši Itālijā, Austrijā vai kur citur. Protams, ir daudz mazo lietiņu, ko uzlabot, kā veidot pilsētvidi vēl mīlīgāku. Šur tur bedres ietvēs un ielās, šur tur nesakoptas vietas, šur tur vēl šis tas. Par daudz ko gan mums pašiem būtu jādomā, jo puķu podu pie mājas izlikt varam katrs. Varam arī nomazgāt logus, izslaucīt pagalmu un uz ielas rādīt nevis norūpējušos vaigu, bet gan smaidīt. Skan jau ārkārtīgi poētiski, bet – vai tad tas nav tas, par ko ikdienā nereti piemirstam? Ikdienas rūpes ir katram, tik jautājums, ar kādu skatu raugāmies uz dienu, kas mums dota. Smaids vairo smaidu. Sena taču šī patiesība.
Vienīgais, kas manu romantisko noskaņu rīta stundā patraucēja, bija mūsu pilsētas slidenās ietves. Pie ziemas jau tas piederas, bet nepārtrauktā uzmanīšanās no paslīdēšanas tomēr prieku nerada. Drīz gan nāks pavasaris un slidenums piemirsīsies līdz nākamajai ziemai. Māra Majore – Linē
Komentāri