Ir cilvēki, kuri brauc, lai atdotu parādus, nopirktu nekustamo īpašumu vai nopelnītu naudu kādas savas ieceres īstenošanai. Otrā daļa ir tie, kuri aizbrauc, lai labi nopelnītu. Ārzemēs sapelnīto naudu viņi ātri notērē un paliek tukšām rokām. Ir arī cilvēki, kuri aizbrauc no Latvijas ar mērķi svešumā iedzīvoties. Viņi grasās tur ilgstoši strādāt.
Esmu divas reizes bijis darbā Īrijā. Pirmajā reizē es tur biju apmēram trīs mēnešus. Sākumā likās interesanti un aizraujoši, bet, sākot darbu, sapratu, ka esmu šajā valstī nelegāli un arī strādāju tur nelegāli. Tas man nebija pa prātam. Ja kāds ir nolēmis doties peļņā uz ārzemēm, es iesaku rūpīgi izpētīt piedāvājumu, jo reizēm zem firmām slēpjas krāpnieki, un tādās situācijās var nonākt konfliktā ar likumu. Otrajā reizē es biju kriet-ni gudrāks. Pirms braukšanas jau zināju, ko
Īrijā darīšu. Es jau zināju, kur dabūt sociālo reģistrācijas numuru. Kā šajā valstī atvērt bankas kontu. Pirmajā braucienā man šo zināšanu nebija, tas varēja draudēt ar nepatikšanām, bet par laimi, tiku sveikā cauri. Braukt turp, neko nezinot, ir ļoti riskanti, jo darba meklētāja neziņu var viegli izmantot.
Es uzskatu, ka darbs Latvijā ir interesantāks. Manā skatījumā darbs un dzīve Īrijā ir krietni vienveidīgāka. Dzīvi un darbu Īrijā var salīdzināt ar ēdienu bez garšas. Naudu par padarīto tur saņem, bet gandarījuma nav. To pateiks jebkurš, kas
tur strādājis. Pietiekami labi apmaksātu darbu var atrast arī Latvijā.
Ir ļoti izdevīgi aizbraukt kaut vai uz to pašu Īriju un kādu laiku tur pastrādāt. Es, piemēram, iepazinos ar ļoti daudziem un dažādiem cilvēkiem. Ir ļoti interesanti uzzināt viņu domas, viņu vērtības dzīvē. Var uzzināt daudz par daudzām valstīm. Tas nav tūrisma ceļveža stāsts.
Darbu var atrast arī Latvijā, tikai nereti darba devēja attieksme ir tā, kas veicina darba spēka aizplūšanu. Aizbraucot uz Īriju, var labi redzēt, kādām ir jābūt darba devēja un ņēmēja attiecībām.
Strādājot ārzemēs, esmu redzējis, kā būtu jāstrādā darba likumam. Šeit nereti cilvēkam ir jāstrādā garas darba stundas ar ļoti augstām prasībām, par to nesaņemot adekvātu samaksu. Kaut vai tajā pašā Īrijā tas tā nenotiek, ja vien darba ņēmējs strādā oficiālā uzņēmumā. Tur, kur uzņēmējs nav nokārtojis savas attiecības ar valsti, viņš nerēķinās arī ar strādnieku.
Daudzi ir sākuši braukt darbā uz Īriju un, tiklīdz beidzas viens darba līgums, viņi jau kārto nākamo. Mani no šādas dzīves attur tas, ka šī ir mana zeme, šeit
esmu piedzimis. Te man ir lielākas iespējas attīstīties. Te ir mana ģimene un draugi. Un šīs sajūtas un iespējas
negribu mainīt pret, iespējams, labāk apmaksātu darbu. Svešumā es esmu tikai strādnieks.
Ne vienmēr ir tā, ka viņi visus iebraucējus gaida ar atplestām rokām. Daudzviet apkārtējie prasa, cik ilgi cilvēks ir nolēmis uzturēties šajā valstī. Ja strādājošais ārzemnieks ieradies strādāt neilgu laiku, kaut vai pasauli apceļojot, tad viņš tiek uzņemts krietni labāk, nekā tas, kura plānos ir palikšana uz visiem laikiem. Daudz savstarpējās attiecībās var panākt, izrādot interesi par svešo zemi, izsakot komplimentus par tur redzēto, jo zināma deva nacionālisma ir jebkurai tautai, atšķirība ir tajā, cik stipri tas izlaužas mums redzamā veidā.
Kas notiks, ja visi aizbrauks strādāt uz Īriju? Šeit bērni aug un izglītojas tad ar visām zināšanām aizbrauc prom, lai lasītu sēnes. Tā augs nākamā paaudze un atkal aizbrauks prom. Kur ir loģika? Kāda jēga dzīvei, ja mēs paši to neveidojam?
Pierakstījis Māris Buholcs
Komentāri