Par jaunību un vecumdienām katram allaž ir savs viedoklis. Ja cilvēkam kas nepadodas, kaut ko aizmirst, bieži vien pats vai apkārtējie nosaka – tas jau vecums. It kā jaunībā un briedumā nekas tāds negadītos. Tiek popularizēts uzskats, ka cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš jūtas. Hronoloģisko vecumu katram ikreiz atgādina personas koda pirmā daļa. Tā arī nosaka, cik vēl atlicis līdz tam brīdim, ka godam varēs piepulcēties pensiju saņēmēju pulkam. Taču netrūkst cilvēku, kuri šo brīdi ļoti gaida, tāpat kā daudzi par to pat nedomā, jo spēka un spara netrūkst, lai vēl strādātu.
Katrā valstī ar likumu noteikts, kad cilvēks kļūst par vecuma pensionāru. Patlaban Latvijā uz tūkstoš iedzīvotājiem 288 ir pensijas vecumā jeb 4467 583 saņem vecuma pensijas. Pērnā gada vidējā pensija bija 276 eiro.
Par pensijas vecumu un dzīvi pensijā “Druva” parunājās ar sociālajiem darbiniekiem Pārgaujas novadā – Anita Kalniņu, Ievu Mežanci un Daci Pētersoni. Viņas pārstāv dažādas paaudzes.
“Likums nosaka, kad vari iet pensijā. 60 gadi man šķiet tā sasniedzamā robeža, bet 65 gadi ir ļoti daudz. Daudzās profesijās cilvēki vairs nespēj strādāt līdz tādam vecumam,” domās dalās Dace Pētersone, bet Anita Kalniņa uzsver, ka būtiskākais ir – kā cilvēks jūtas. “Mums ir kolēģe, kurai jau 75 gadi – stalta, staigā augstpapēžu kurpēs, apgūst visu jauno, iepazīst pasauli. Un pazīstu cilvēkus, kam vēl tikai 50 gadi, bet ir noguruši un runā tikai par pensiju, nav nekāda darbaprieka. Saka – ja nevari pastrādāt, ej prom no darba -, bet pirmspensijas vecumā paliek bez iztikas līdzekļiem, jo diagnozes neatbilst, lai saņemtu invaliditātes pensiju. Vienkāršo darbu ir aizvien mazāk. Par tiem, kuri vairs fiziski nespēj strādāt, neviens nedomā, bet viņiem pensija ar katru gadu attālinās. Līdztekus runājam, ka cilvēku veselība kļūst sliktāka, daudzu veselību ietekmēja darbs kolhozā, mežā. Viņiem ir grūti strādāt, bet pensija jāgaida. Un skaidrs, ka tā būs maza,” viedokli pauž Anita Kalniņa. Dace Pētersone pensiju salīdzina ar laimestu loterijā. “Ejot kārtot dokumentus, nezini, kāda būs pensija. Ar šo loterijas laimestu vēlāk jāsadzīvo visu atlikušo mūžu,” bilst Dace. Cik nav dzirdēts piemēru, kad kolēģi, kuri kopā nostrādājuši gadu desmitus, aiziet pensijā ar pāris mēnešu starpību, bet pensijas apmērs ir ļoti dažāds. Atšķiras dubultā, pat trīskārt. “Tas ir netaisni, novērtējot cilvēka darba mūžu. Ikdienā cilvēkus uztrauc nākotne, viņi par to nav droši. Tas ietekmē noskaņojumu, veselību, vēlēšanos būt aktīvam, darbīgam,” saka Ieva Mežance.
Protams, tā, ka katrs varēsim aiziet pensijā, kad jutīsim, ka spēka par maz, lai strādātu, diezin vai būs. Protams, te domājot oficiālo vecuma pensijas saņemšanas brīdi, nevis to, kad cilvēks pēc savas vēlēšanās aiziet no darba. “Cilvēkam pašam jājūt, kad viņam, sasniedzot pensijas vecumu, aiziet no darba,” atgādina Ieva Mežance un piebilst, ka diemžēl mazo pensiju dēļ pensionāri cenšas strādāt, cik ilgi var. Tas vismaz ir laiks, kad maciņā ienāk vairāk naudas – pensija un alga.
Par pensionāru strādāšanu, darbavietu aizņemšanu un pensiju saņemšanu viedokļi ir dažādi. “Ar 200 eiro mēnesī, ja nav jāpērk dārgas zāles, ja dzīvo laukos, neieguldi mājokļa remontā, netērē kultūrai, apģērbam, var izdzīvot. Izdzīvot! Ja mūžu esi strādājis, maksājis nodokļus, tas ir aizvainojoši,” saka Anita Kalniņa.
Savukārt jaunā paaudze, kas meklē darbu, domā citādāk – pensionāri aizņem darba vietas, viņi gatavi strādāt par mazu algu, jo vēl saņem arī pensiju. Jaunie nevar uzturēt ģimeni par minimālo algu, par kuru strādā pensionāri. Pensionāri pretī iebilst – mēs aizvien maksājam nodokļus. Ir valstis, kurās vienlaikus nevar saņemt vecuma pensiju un strādāt.
Valdības mainās, bet pensiju aprēķināšanas formulas ar koeficientiem, kā bija, tā palikušas nesaprotamas. Nesaprotamais, neizskaidrotais kaitina un tracina. Kāpēc vecuma pensijas ir tik dažādas? Ne jau žēl, ka citiem tās lielākas, bet netaisnība sāpina. Tā rada spriedzi sabiedrībā, jo daļa pensionāru ir nīgri, aizvainoti, neapmierināti ar dzīvi. Nelaimīgs cilvēks aizmirst, ka apkārt ir daudz kā skaista un tik daudz brīnumu, ka mūža pietrūks, lai par visu pagūtu papriecāties.
