Iedvesmojošas, gudras, mērķtiecīgas, lepnas, raksturā spēcīgas, izrādās, tieši tādas ārvalstu vīriešu acīs esot mūsu dāmas. Ir arī dzirdēts, ka ārzemnieki Latvijas sievietes uzskata par visskaistākajām. Tādi glaimi liek sajusties kā dievietei, taču mani draugi – vācietis un itālis – pauž, ka latviešu daiļavu tvīkšana daļēji esot nepamatota.
Protams, šāds apgalvojums radīja izbrīnu. Uz lūgumu pēc paskaidrojuma vīrieši laipni norādīja, ka pārsvarā ārvalstnieki skaistules nolūko Rīgā. Protams, tas manī radīja vēlmi pastrīdēties, bet iekodu mēlē. Tālākais mani apstulbināja jo vairāk: “Un esi ievērojusi, ārzemnieki jau nav teikuši, ka latvietes ir visskaistākās. Viņi apgalvo, ka Latvijā ir visskaistākās meitenes. Taču, dāmas, esiet pret sevi godīgas – Rīgā viskoptākās ir krievietes, tāpēc šajā gadījumā lielākais vairums komplimentu adresētas viņām.”
Pēc mūsu sarunas sāku vērtēt, cik patiesības graudu ir viņu teiktajā. Jāsaka, ārpus lielpilsētas grūti salīdzināt latvietes ar krievietēm, jo dzīvojam diezgan latviskā vidē, taču Rīgā tik tiešām ik uz soļa dzird krievu valodu, un tur jaukā tembra īpašnieces izdodas aplūkot caur lupu.
Lai kā negribētos, jāatzīst, ka taisnība viņiem bija. Mani ārzemju viesi to norādīja diezgan precīzi. Krievietes ir pārākas ne tāpēc, ka viņām būtu pieci pirksti, bet mums seši, kā uzskata igauņi, ne tāpēc, ka mums deguna vietā būtu kartupelis, bet viņām smails snīpītis. Arī ne tāpēc, ka mēs uz viņu fona būtu asimetriskas, bet gan tāpēc, ka krievietes jau no mazām dienām ir kolorītākas, viņas ir koptas no matu galiņiem līdz papēžiem, neaizies gulēt, pirms nebūs ieziedušās ar pieciem krēmiem. Savukārt no rīta pamodušās, viņas steidz pievērsties savai ārienei. Viņas pārdomā garderobi, izceļ sievišķās formas un diezgan agrā jaunībā apgūst sievišķīgos trikus. Krievietes ir gatavas celties daudz agrāk, lai matu sakārtojums būtu perfekts, kosmētika uzlikta saskaņota ar apģērbu, ko vilks uz darbu vai pat tikai līdz tuvējam veikalam. Rotas, kas vakar pa vienai vien noliktas uz naktsskapīša, nu uzvilktas atpakaļ pirkstos, apliktas ap kaklu un ieliktas ausu ļipiņās, un tas nav sudrabs, bet pārsvarā zelts. Viņas izstaro eleganci, kas dažkārt sajaucas ar pārcenšanos, bet – skat – vīriešiem patīk.
Tikmēr par mums, latvietēm, saka, ka esam pelēkas peles. Nevar noliegt latviešu sieviešu gudrību, mērķtiecību, gādību, taču nevar arī teikt, ka krievietēm nepiemistu tās pašas īpašības. Turklāt man šķiet, ka krievietes par saviem bērniem cīnās kā īstas lauvenes, kamēr latvietes savā pazemībā klusītēm pacieš, ka skolā skolotāja “uzēdusies” uz bērnu, ka klasesbiedri atvasi saukā un nievā. Mēs, latvietes, esam daudz pielaidīgākas un pacietīgākas arī vietās un reizēs, kur vajadzētu no krievietēm pamācīties. Pēdējos gados arī mūsu garderobē parādās sievišķīgi elementi, taču salīdzinot ar krieviski runājošām latvietēm, mēs taustāmies pēc linu lindraciņa gadatirgos, kamēr viņas izmanto atlaides Rīgas veikalos.
Var jau teikt, ka latviskais kods ir brīnišķs un skaists, ka mums pašām savs stils un esam gaumīgas vienkāršībā, tikai tad jābūt godīgām un jāatzīst, ka karstasinīgie ārvalstu vīrieši daudz biežāk komplimentus velta krievietēm. Taču no otras puses, kas zina? Varbūt mums tādus komplimentus nemaz nevajag, jo pašas zinām, kādas esam, un mums ar pašvērtējumu viss kārtībā.
Komentāri