Beidzot tas ir noticis. Pavasaris ir atnācis. Tas jāatzīst pat vislielākajam ņergam un nūģim, kurš droši vien teiks, ka vēl neko skaidri nevar zināt, jo būs gan cīruļputeņi, gan termometrs rādīs zem nulles. Kas būs rīt, šobrīd nav svarīgi, tagad jābauda silts vējš, saule, vēl arī jāpriecājas, ka atlidojuši cīruļi, un tas liecina, drīz būs klāt strazdi. Jāpriecājas, ka pāri pārlaižas gulbji, bet meža ieloka pļavā kliedz dzērves. Vērts pārliecināties, ka pat vismazākais strautiņš sajuties kā liela upe un taisa tādu troksni, ka dzirdams jau pa gabalu. Ceļi nesteidzina braucējus, arī grib sajust sauli un vēju, lai izžūtu. Nevajag dusmoties par dubļiem. Pavasarī ūdens ir tas, kas nomazgā ziemā sakrātos sārņus, nolīdzina sala nedarbus.
Protams, viss notiek kā katru gadu. Tāds nolikts laika ritējums, tas atkārtojas, un kliedzam par ārkārtas negadījumu, ja vasarā uzsnieg sniegs vai rudenī kokiem sāk plaukt pumpuri. Bet ikviens cilvēks alkst pārmaiņu. Vismaz tāds, kurš dzīvo Latvijā. Viņš rudenī gaida pavasari, pavasarī rudeni un visu gadu alkst pēc vasaras. Un tas nav saistīts tikai ar vēlmi izjust pārmaiņas dabā, pavasarī novilkt biezās, smagās ziemas drēbes. Tas ir kas neizskaidrojams. Jo svarīgāk par visu ir ievilkt krūtīs pēc pavasara smaržojošo gaisu, pacelt acis un ieraudzīt dzidras debesis, mēģināt saprast, kad dabā vairāk krāsu – pavasarī, vasarā vai rudenī. Vēl gadās kāds dullais, kurš cenšas pārliecināt, ka pavasaris ir krāsainākais gadalaiks. Tas nav pelēks, jo pelēkajam ir simtiem nianšu, koku zari ik laukmalē ir citā tonī, tāpat pērn pļautās pļavas, uzartie tīrumi. Par putnu treļļiem, klaigām, vīterošanu, pogošanu nemaz nerunājot…
Brīvdienās varēja izskriet ārā. No dzīvokļa, mājas, pagalma, pilsētas. Pārmaiņas taču vienmēr rosina kam jaunam. Vai šī nedēļa būs atšķirīga? Negribēsies strādāt, bet griezt seju pretī saulei – to gan. Sarmīte Feldmane
