Kaimiņam deg māja, viņš lūdz palīdzību, bet tu saki – man pašam galds jūk laukā un nav ziemas zābaku. Tāda līdzība man nāk prātā, redzot sociālajos medijos ierakstu, ka Latvijas iedzīvotājiem daudz kā trūkst, ka pandēmijas un vakcinācijas prasību dēļ ne vienam vien būtiski mazinājusies labklājība, bet valdība atvēl naudu Ukrainas atbalstam, palīdz kara bēgļiem.
Domu un vārda brīvība ir katra tiesības, ja vien tās neaicina uz vardarbību un absolūtu dezinformāciju, kā tas ir Krievijas ziņu stāstā par iebrukumu Ukrainā. Nenoliedzami, katras demokrātiskas valsts pilsonis drīkst (un pat vajag) vērtēt savas valsts varas un pašvaldību lēmumus, rīcību, tās lietderību. Jā, ir tiesības arī prasīt, lai nodokļu maksātāju naudu netērētu citu palīdzībai, bet tikai pašu labumam. Vien jāatceras arī citas ikkatra cilvēka tiesības un, manuprāt, pienākumu – glābt nelaimē nokļuvušo. Un, par laimi, Latvijas iedzīvotāju lielais pārsvars, kā redzam, gan apzinās vispārcilvēcisko pienākumu, gan arī grib izmantot šīs tiesības.
Nenoliedzami, mūsu valsts pārvaldes un iedzīvotāju rīcības fonā ir arī spēcīgā vēsts – lai uguns no kaimiņa mājas nepārsviežas uz… Negribas ne rakstīt tos vārdus, ne tos domāt, bet Krievijas doktrīna par vēsturiskās lielvalsts atjaunošanu par jebkuru cenu diemžēl apstiprinās ar darbiem. Un te ir tas, cik svarīga ir tuvāku un tālāku kaimiņu, bet visvairāk domubiedru līdzestība. Sākot no starptautiskajām organizācijām līdz katram konkrētam cilvēkam.
Ak, kā vēlos didaktiski pamācīt – nesūdzēsimies, ka mums ir slikti, ka izdzīvot grūti, ja tepat netālu, tikai viena kaimiņa attālumā no Latvijas, mierīgajiem iedzīvotājiem no apšaudēm jāmeklē patvērums pagrabos, jāguļ metro stacijās uz dzelzsbetona grīdas, šāvienu pārtraukumos jācenšas glābt bērnus un vecus cilvēkus no drošas nāves. Mūsu pašu ikdiena, kas tik strauji mainās, ir tikpat nozīmīga. Jāseko, jārunā, jāredz kļūdas, trūkumi un jāmeklē risinājumi. Taču ne uz kopējo brīvās pasaules vērtību sargāšanas un cilvēcības rēķina.
Komentāri