Latvijas neatkarības aizstāvi Gunāru Astru tiesāja divas reizes – 1961. un 1983. gadā. Ieslodzījumā viņš pavadīja 20 sava mūža gadus.
1988. gadā Astra tika amnestēts, bet pēc diviem mēnešiem mīklainos apstākļos mira Ļeņingradas kara hospitālī. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņu attaisnoja abās lietās. Par leģendu nu jau kļuvis viņa teiktais 1983. gada 15. decembra tiesas sēdes pēdējā vārdā: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku.”
Domājot par 20. janvāri, kad Latvijā atceras 1991. gada janvāra barikāžu aizstāvjus un šogad tika atklāts piemineklis Astram, ir kauns un kļūst ļoti skumji. Skvērā bija sapulcējušies arī valdības un vakcinācijas pretinieki, kuri ar skaļu svilpšanu un ūjināšanu centās pārtraukt Valsts prezidenta Egila Levita un tieslietu ministra Jāņa Bordāna teiktās runas. Ne tobrīd, ne vēlāk, kad sociālajos tīklos sākās pārmetumu lavīna, adresēta tiem, kuri gribēja izjaukt pieminekļa atklāšanu, ne viņi, ne viņu atbalstītāji tā arī nesaprata (vai negribēja saprast), ka ar savu izturēšanos patiesībā ir zaimojuši Gunāra Astras piemiņu, ka bēres un piemiņas pasākumi nav tā vieta un laiks, kad svilpt un aurot.
Svilpēju vidū bija ne viens vien pandēmijas mēnešos popularitāti ieguvis protestētājs, – sazvērestības teoriju un viltus ziņu izplatītājs. Tiesa gan, šo protestētāju vadoņi Gobzems un Šlesers paši nebija ieradušies, bet tādi viņu tuvākie līdzgaitnieki un atbalstītāji kā zivju konservu ražotājs Babris, brīnumūdens gatavotājs Pļaviņš un vēl daži aktīvisti apmierināti noraudzījās trokšņojošajā ļaužu bariņā, kuri vērtē, ka pandēmijas laiks un vēlēšanu gads, viņuprāt, ir īstais brīdis, kad “gāzt valdību”, “gāzt režīmu” utt. Bēdīgi, ka šie cilvēki nesaprot un nezina, ka vārdu “režīms” lietojam, runājot par okupācijas laiku.
Demokrātiskās valstīs valdības un politiķu kritika ir vajadzīga, lai pašu ievēlētie tautas pārstāvji neaizmirstu savus pienākumus, meklētu un atrastu labākos risinājumus tautai un valstij. Jā, arī Latvijas valdība ir kļūdījusies, vilcinājusies, un brīžam tās lēmumi ir bijuši ne pārāk profesionāli un pelnījuši kritiku. Tomēr kritikai jēga ir tikai tad, ja tā ir konstruktīva un racionāla, ja tā rosina diskusiju, liek atrast risinājumus. Ālēšanās un bļaustīšanās labumu nenes, turklāt bļāvēji veikli aizmirst, ka paši vien ir balsojuši par tiem, kuri šobrīd ir aizgājuši no savām Saeimas frakcijām, kuru nostāja mainās līdzi vējam. Un traģiski ir tas, ka “režīma gāzēji” pat nemana un nesaprot, kā veikli ar viņiem manipulē un vadoņu lomu ir uzņēmušies tie, kuri neslēpj savas simpātijas pret agresīvi noskaņoto Krieviju, kura cenšas iegūt neatkarīgu valstu komandiera lomu un ir gatava izraisīt karu.
Šie aktīvisti nepamana vai izliekas nepamanām, ka, nostājoties pret viņu iedomāto režīmu, viņi nostājas pret savu valsti, nevis pret kļūdām un neizdarību. Krievijas propaganda, pateicoties arī vietējo vadonīšu alkām pēc varas, ir iekļuvusi viņu domāšanā un vada viņu ikdienas darbus. Par to, ka viss nav tik vienkārši, kā pirmajā brīdī varētu izskatīties, manuprāt, liecina tas, ka šādi pasākumi ar neticamu sinhronitāti notiek arī Lietuvā. Svilpēji centās traucēt 13. janvāra piemiņas pasākumu, kas bija veltīts brīvības cīnītājiem pirms 31 gada. Līdzība arī ar migrantu nekārtībām pie Baltkrievijas robežas, Lietuvā tās bija rudenī, tad arī Latvijā, Muceniekos, un bija acīmredzams, ka ir kāds vai kādi koordinatori, kas nekārtības organizē un vada.
Mēdz sacīt, ka var neintersēties par politiku, bet politika agri vai vēlu interesēsies par tevi. Var uzskatīt, ka darītais un sacītais nevienu nepadara par kādas politikas piekritēju un atbalstītāju, bet patiesībā, dzīvojot sabiedrībā, izmantojot to, ko tā dod, un prasot no tās to, ko gribi saņemt, tu kalpo kādai idejai arī tad, ja nesaproti un negribi saprast. Atliek cerēt, ka šogad, ievēlot savus pārstāvjus Saeimā, to atcerēsimies.
Komentāri