Par sankcijām un tranzītu

No pagājušā gada decembra līdz šī gada februāra beigām Eiropas Savienības (ES)
ostās ir ievests 11,8 miljoni tonnu Krievijas jēlnaftas, neievērojot sankcijās
noteikto embargo.

Un tā nav nekāda mistiska ēnu flote, bet 94 tankeri, kas pieder Grieķijas un Turcijas kompānijām, arī četri Krievijas tankeri, kas reģistrēti Indijā un AAE. Trīs kompānijas ir no Kipras un Moldovas, divas pieder Ķīnai un Dānijai, pa vienai kompānijai ir no Maltas, Lielbritānijas, Latvi­jas, Indonēzijas un Malaizijas, un tikai astoņas kompānijas ir reģistrētas ofšoros, raksta ukraiņu žurnālists, “BlackSeaNews” redaktors Andrejs Klimenko.

Šie tankkuģi ES ostās ienāk Itālijā, Spānijā, Nīderlandē, Hor­vātijā, Polijā un Slovēnijā. Ar vārdu sakot, kompānijas ignorē ES noteiktās sankcijas, atliek vien vaicāt, vai dalībvalstis to tiešām neredz? Līdzīgs ir arī “asiņaino” graudu stāsts. Polijas zemnieki bloķē robežu ar Ukrainu, jo ukraiņu tranzīta graudi apdraudot viņu tirgu un autopārvadātājus arī. Tas, ka tranzīta graudu “nobirums” Polijā jeb kontrabanda netiek pamanīta, vairs pat nepārsteidz, tāpat kā tas, ka, bloķējot robežu, poļi neļauj ievest Ukrainā nekādas preces Ukrainas armijas un iedzīvotāju atbalstam. Tajā pašā laikā zemnieki klusē par to, ka caur Poliju joprojām notiek Krie­vijas graudu tranzīts. Publiski jau izskanējis, ka “nemiernieku arodbiedrību” ietekmē ļaudis, kuri strādā Krievijas interesēs, tiek izteiktas aizdomas, ka tie ir Krie­vijas aģenti.

Tagad pie mums ir sācies pamatīgs tracis saistībā ar mangāna rūdas tranzītu caur Latviju. Vieni saka, ka nav taču embargo jeb aizlieguma ievest ES mangāna rūdu, otri ir sašutuši, ka tā tiek atbalstīta Krievijas militārā ražošana. Valdība saka, ka šie aizliegumi jārisina ES līmenī.

Par tranzītu jeb ES ārējo tirdz­niecību tiešām jālemj Briselē, atsevišķas dalībvalstis tranzītu nevar aizliegt, var aizliegt tikai importu savā valstī. Igaunija un Lietuva ir atradušas likumīgu risinājumu mangāna rūdas tranzītam. Igaunija ir to aizliegusi valsts uzņēmumiem, bet Lietuva paaugstinājusi ievedmuitu tā, ka Krievijai vairs nav izdevīgi to vest caur Lietuvu. Tiesa gan, Igaunijā ar mangāna rūdas tranzītu nodarbojas “Latvijas Dzelz­ceļš”. Un tā ir lielā Latvijas problēma – “Latvijas Dzelzceļš” patiesībā kopš okupācijas laika tā arī nav pārkārtojies, faktiski tas ir izveidots Krievijas apkalpošanai, un nekas nav mainījies.

Karš ir skaidri parādījis absurdo situāciju: no vienas puses, gan Latvijas valsts, gan iedzīvotāji atbalsta Ukrainu, cik spēj, esam to valstu sarakstā, kuras Ukrainu atbalsta visvairāk. No otras puses, joprojām nopietni rēķināmies ar “Latvijas Dzelzceļa” interesēm, jo, visticamāk, uzņēmums bez lielā Krievijas tirgus bankrotētu. Savukārt tas nozīmētu, ka bezdarbniekiem pievienotos vairāki tūkstoši cilvēku, jo lielākā uzņēmumā strādājošo daļa ir pusmūžā un ar kvalifikāciju, kas šobrīd darba tirgū diez vai ir pieprasīta.

Te nāk prātā “šprotu kari”. Gadiem ilgi zivju pārstrādes uzņēmējus aicināja meklēt jaunus tirgus, jo Krievija ir nedrošs partneris, un ik pa laikam Krievija tiešām to izmantoja, lai izdarītu spiedienu uz Latviju. Ne reizi vien bija paziņojumi, ka mūsu šprotes ir gandrīz vai indīgas, Krievija tās vairs nepieņēma, un ražotāji bija izmisumā. Lai gan kopumā eksports uz Krieviju nebija Latvijas ārējā tirgus būtiska daļa, katram uzņēmējam, kurš bija noslēdzis piegādes līgumu, tas bija ļoti svarīgi. Šprotu tirgus pamazām ir pārkārtojies, bet ne visi, it sevišķi mazie uzņēmumi, spēja atrast jaunu noietu, pārkārtot ražošanu.
Jautājums par mangāna rūdas tranzītu, manuprāt, ir jautājums par “Latvijas Dzelzceļu” un to, vai mūsu ekonomika izturēs šī uzņēmuma bankrotu. Protams, dažādi “tautas glābēji” droši vien nekavēsies lamāt pašreizējo un visas iepriekšējās valdības, klaigās par politiķiem nodevējiem, bet lielas jēgas tam gan nebūs. Jā, valdība un Saeima visus šos gadus nav izcēlusies ar spēju jautājumā par “Latvijas Dzelzceļu” ieraudzīt būtisko problēmu, nav spējusi vai gribējusi domāt un rīkoties stratēģiski. Tāpat laikam gan nav jāapšauba, ka iepriekšējā “Latvijas Dzelzceļa” vadība ir “palīdzējusi” neko neredzēt un nedomāt. Bet tagad jādomā, kā un ko darīt, lai neatbalstītu agresorvalsti un nesagrautu Latvijas ekonomiku. Vien emocijas nav palīgs šajā darbā.