Valsts prezidents Andris Bērziņš ir paziņojis, ka neatbalsta tautas vēlēta prezidenta ideju. Savukārt bijušais eirokomisārs Andris Piebalgs ir sacījis, ka nekad nepretendēs uz Valsts prezidenta amatu un turpmākajos četros gados neplāno ieņemt nekādus amatus izpildvarā. Esošā prezidenta paustais nepārsteidz – maz ticams, ka tauta viņu ievēlētu vēlreiz, turklāt Satversmes grozījumus diez vai var izdoties „izvilkt” cauri Saeimai līdz nākamā gada vasarai, it sevišķi tādēļ, ka nebūt ne visas partijas sapņo par tautas vēlētu prezidentu. Runājot par Andra Piebalga sacīto sarunā LNT raidījumā Dombura studija, jāpiekrīt, ka Latvijas politikas spēlītēs viņš tiešām neorientējas. Jāšaubās arī, vai partija “Vienotība”, par kuras biedru Piebalgs ir kļuvis, pieļaus, ka amatu valdībā ieņem cilvēks, kurš pēdējos desmit gadus strādājis Briselē (un savā ziņā arī pasaulē) un kurš vairāk vai mazāk ir pieradis pie civilizētāka un pieklājīgāka problēmu risinājuma. Tā teikt, Piebalgs varētu gribēt darīt savu darbu to mērķu dēļ, kuri vismaz teorētiski amatpersonai būtu jāīsteno, un nevis partijas atsevišķu politiķu vai ekonomisko grupējumu interesēs. Tiesa gan, manuprāt, Piebalgs nebūtu sliktākais Latvijas Valsts prezidenta amata kandidāts – viņš labi zina Eiropas un pasaules valstu vadītājus, zina valstu nostāju daudzos pamatjautājumos. Prezidenta galvenais pienākums ir pārstāvēt Latviju pasaulē, iekšpolitikā galvenais prezidenta uzdevums ir nosaukt Ministru prezidenta amata kandidātu, kurš sastāda valdību (Satversmes 56. pants), apstiprināt un izsludināt vai neapstiprināt Saeimas pieņemtos likumus (bet, ja Saeima arī otrreiz likumu pieņem tieši tādu pašu, tad Valsts prezidents to vairs nevar apturēt) un prezidents var arī atlaist Saeimu (Satversmes 48. pants), bet tad ir vajadzīga tautas nobalsošana. Protams, prezidentam ir likumdošanas iniciatīvas tiesības, viņš var sasaukt ārkārtas Ministru kabineta sēdes, bet ikdienā vēlētāji un arī politiķi bieži aizmirst par Satversmes 53. pantu: “Valsts prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes. Visiem Valsts prezidenta rīkojumiem jābūt līdzparakstītiem no Ministru prezidenta vai attiecīgā ministra, kuri līdz ar to uzņemas visu atbildību par šiem rīkojumiem, izņemot četrdesmit astotā un piecdesmit sestā pantā paredzētos gadījumus.” Ar vārdu sakot, no vienas puses, prezidents nav ļoti svarīga persona Latvijas iekšpolitikā, bet, no otras puses, viņš vai viņa ir Latvijas seja pasaulē. Protams, cilvēks ar lielu harizmu un labu reputāciju var ietekmēt norises Latvijā. Neapšaubāmi, Saeimai un valdībai ir daudz tūlīt darāmu darbu, nākamā Valsts prezidenta kandidatūra nudien nav jautājums, par kuru politiķi katru dienu apspriežas. Tomēr būtu arī naivi domāt, ka ne pašreizējais Valsts prezidents, ne partijas par to nedomā vispār. Par to skaļi nerunā, bet patiesībā vajadzētu gan. Vismaz Latvijas pilsoņi savus uzskatus varētu paust jau tagad. Par Piebalgu vēl jāpiebilst, ka, iespējams, daudzus skatītājus pārsteidza Piebalga paustais saistībā ar Krieviju, bet viņa sacītais drīzāk jāsaprot kā Eiropas uzmanīgā nostāja šajā jautājumā, un labi izskaidro, kāpēc Eiropa brīžiem ir vilcinājusies un ilgi domājusi, vai rīkoties un kā to darīt.
Droši vien, ka gandrīz katram Latvijas iedzīvotājam un pilsonim ir savs vai savi Valsts prezidenta amata kandidāti, protams, Andris Piebalgs noteikti nav vienīgais, par kuru varētu runāt un diskutēt. Vienīgi nevajadzētu aizmirst, ka prezidents pie labākās gribas nevar paaugstināt pensijas un algas, nevar sakārtot izglītības un veselības aprūpes sistēmu. Mums joprojām ir spēkā Satversmes 1. pants, kas nosaka, ka Latvija ir neatkarīga un demokrātiska republika, bet tas nozīmē varas dalīšanu, nevis sagrābšanu viena cilvēka rokās. Sallija Benfelde
Komentāri