Cilvēktiesību ievērošana ir būtisks rādītājs demokrātijas līmenim. Vaicājām Tiesībsarga biroja konsultantu daļas juriskonsultēm Gitai Miruškinai un Zeltītei Kurzemniecei, projektu vadītājai Sabīnei Viļumsonei, vai cilvēki izprot, ko nozīmē cilvēktiesības un kādi ir aktuālākie šo tiesību pārkāpumi.
Speciālistes vērtē, ka izpratnes, kas ir cilvēktiesības, vēl aizvien trūkst. Daudziem grūti izšķirt, vai pārkāptas cilvēktiesības vai tas ir privāttiesisks strīds, piemēram, viens kaimiņš ko nodarījis otram. G. Miruškina skaidro: „Cilvēktiesības nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi, tajās viens no spēlētājiem būs valsts vai pašvaldība. Ja noticis personas pamattiesību prettiesisks ierobežojums no valsts vai pašvaldības puses, tas ir cilvēktiesību pārkāpums.
Ja kaimiņš manā dārzā izrok grāvi, strīds būs ar kaimiņu, kas ir tāda pati privātpersona kā es, tad nevar runāt par cilvēktiesībām. Ja grāvi dārzā izraktu pašvaldība, tas būtu cilvēktiesību aizskārums.
Visas cilvēktiesības, izņemot spīdzināšanas un verdzības aizliegumu, noteiktos apstākļos, ievērojot nosacījumus, var tikt ierobežotas, arī tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu. Tomēr, lai cilvēktiesības ierobežotu, jābūt leģitīmam mērķim – lai aizsargātu citu tiesības, demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Cilvēktiesību ierobežojums tiek noteikts ar likumu, bet pašvaldību saistošie noteikumi cilvēktiesības nedrīkst ierobežot. Diemžēl reizēm pašvaldības „grēko”, izdodot saistošos noteikumus, kas ierobežo indivīda tiesības, piemēram, pāri indivīdam piederošajai lauksaimniecības zemei būvē ceļu. Taču šāda tiesību ierobežošana būtu leģitīma, ja šī būtu vienīgā iespēja, kā no viena ciemata nokļūt otrā.
Tiesību ierobežojums demokrātiskā sabiedrībā var būt nepieciešams situācijās, ja tas ir neatliekami sociāli vajadzīgs, ja tas ir samērīgs – sabiedrības ieguvums no tiesību ierobežošanas ir lielāks nekā indivīdam nodarītais kaitējums, līdzeklis ir piemērots mērķa sasniegšanai, kā arī nav citu mazāk ierobežojošu līdzekļu.”
S. Viļumsone atklāja, ka gada laikā birojs saņem apmēram piecus tūkstošus sūdzību, puse ir rakstveidā. Ar katru gadu iesniegumu kļūst aizvien vairāk. Z. Kurzemniece uzsver: „Iesniegumu skaita palielināšanos nevar skaidrot ar to, ka Latvijā būtu vairāk cilvēktiesību pārkāpumu. Cilvēki ir kļuvuši informētāki, vairāk pastāv par sevi un raksta iesniegumus, ja tiesības pārkāptas. Taču ne visi iesniegumi ir pamatoti.”
Visvairāk iesniegumu ir par sociālajām un ekonomiskajām tiesībām, piemēram, tiesībām uz mājokli, sociālo nodrošinājumu, pensijām un pabalstiem. Tiesībsarga birojs saņem daudz iesniegumu par tiesībām uz taisnīgu tiesu, iesniegumus raksta arī ieslodzītie. Tiek saņemti arī iesniegumi par diskriminācijas aizliegumu, labas pārvaldības pārkāpumiem.
Z. Kurzemniece min vairākus piemērus cilvēktiesību pārkāpumiem, kuros birojs palīdzējis: „Tiesībsarga birojā vērsās kundze, kādas sociālās aprūpes iestādes kliente, vēlējās reģistrēt laulību ar vīrieti, kurš arī ir aprūpes iestādes klients. Abas bija rīcībspējīgas personas, taču iestādes direktors vīrietim neizdeva pasi, liegdams iespēju iesniegt iesniegumu laulības reģistrācijai. Kad tikāmies, direktors bija pat lepns par savu rīcību, neizprotot, kādēļ šiem cilvēkiem jāprecas. Viņš uzskatīja, ka viņi salaulājoties tikai vēlas sev radīt labvēlīgākus apstākļus salīdzinājumā ar citiem aprūpes iestādē. Norādījām uz rupju iejaukšanos privātajā dzīvē, un pārkāpums tika novērsts.
Tiesībsargs reiz saņēma iesniegumu par vēl kādu sociālās aprūpes iestādi, kurā vēlēšanu dienā klientiem stingri un kategoriski bija noteikts, ka jābalso par sarakstu, kurā bija iestādes direktors un pagasta padomes priekšsēdētājs. “Pareizi” balsojušie saņēma dāvanas. Lieta nonāca līdz pat tiesai.
Diskriminācijas aizliegums ir vienīgās cilvēktiesības, kurās obligāti nav jābūt indivīda attiecībām ar valsti, šis var būt pārkāpums arī starp divām privātpersonām vai juridisku personu. Kāds vīrietis ar invaliditāti, kurš pārvietojas ar ratiņkrēslu, vēlējās noformēt aizņēmumu kādā kredītiestādē, tā atradās otrā stāvā. Nebija ne lifta, ne pacēlāja. Kad vīrieša māte lūgusi, lai iestādes darbinieki nokāpj pie vīrieša, viņi bija atteikušies, uzskatot, ka tā ir vīrieša paša problēma. Šis ir viens no gadījumiem, kad jautājums tika ļoti pozitīvi atrisināts un vīrietis saņēma arī kompensāciju.
Iesniegumos diskriminācija tiek piesaukta bieži, taču ne vienmēr notikušo patiešām var arī attiecināt uz diskrimināciju. Nereti diskriminācija notiek darba attiecībās, tomēr ne vienmēr darba devēji to apzinās.”
G. Miruškina atminas diskriminācijas piemēru, kad kāds vīrietis gados atsaucies uz darba sludinājumu, kurā meklēta oficiante vasaras kafejnīcā. Darba devēja noteikusi – ko tad jūs nākat, mums taču vajag jaunas meitenes ar garām kājām.
Tiesībsarga biroja speciālistes atzina, ka, pateicoties iesniegumiem un personu aktivitātēm, iespējams uzzināt par dažādajām cilvēktiesību problēmām valstī. Turklāt būtiski, ka aizvien vairāk iedzīvotāji uzzina par iespējām un vēlas pastāvēt par savām tiesībām. Lai gan Tiesībsarga biroja lēmumam ir rekomendējošs raksturs, tajā lielākoties ieklausās un ņem vērā.
Komentāri