Uzreiz jāteic, ka tas nav par apzīmējumu “reālpolitika”, ko mēdz lietot ar zināmu nosodījuma un nicinājuma pieskaņu. Šo jēdzienu parasti lieto gadījumos, kad principi tiek mērīti ar izdevīguma cenu gan naudā, gan graudā un tiek aizmirsti. Šoreiz par to, ka principus, ko esam deklarējuši, nevar pārkāpt arī laba, pat svēta mērķa dēļ. Un arī par to, ka katram ir tiesības uz savu viedokli, tomēr, neko tā īsti nezinot, to paust ir vismaz smieklīgi. Pretējā gadījumā var sanākt kā dziļajos okupācijas laikos, kad visnotaļ tika atbalstīts viedoklis: “Neesmu lasījis, bet grāmatas autoru nosodu.”
Pēdējā laikā nereti nākas dzirdēt viedokļus, ka Latvija ir pārāk maiga, pat gļēva jautājumos, kas saistīti ar Baltkrieviju. Lūk, mēs to un to neatzīstam un to un to aicinām, bet patiesībā neko nedarām, lai palīdzētu un atbalstītu baltkrievus cīņā par tiesībām ievēlēt to prezidentu, kuru viņi grib. Arī baltkrievu un krievu ekspertu viedokļos, kurus var dzirdēt tiešraidēs TV kanālos “Current Time” un “Dožģ”, nereti ieskanas, ka nav nekādas lielas nozīmes Eiropas Savienības (ES) un vēl atsevišķu valstu paziņojumiem par Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu rezultātu neatzīšanu, aicinājumiem rīkot brīvas un godīgas vēlēšanas un vardarbības nosodījumam. Taču vispirms laikam būtu jāzina, kuras valstis ir un kuras nav atzinušas vēlēšanu rezultātus. Pirmkārt, tos nav atzinusi ES. Otrkārt, ir valstis, tajā skaitā arī ES dalībvalstis, kuras nākušas klajā ar paziņojumiem, ka neatzīst rezultātus: Lielbritānija, Kanāda, Īrija, Latvija, Lietuva, Igaunija. Dažādus paziņojumus ar aicinājumiem izbeigt vardarbību un rīkot jaunas vēlēšanas ir paudusi arī Polija Čehija, Francija. Tas, ka katra ES valsts nav nākusi ar atsevišķu paziņojumu, nenozīmē, ka tām ir cits viedoklis. Jāzina arī, ka parlamentārās republikās augstākā vara valstī ir parlamentam, kas daudzviet ir vasaras atvaļinājumos. Acīmredzot tādēļ ar paziņojumiem nāk valdības un sabiedriskās organizācijas.
Savukārt vēlēšanas ir atzinusi Krievija, Ķīna, Turcija, Azerbaidžāna, Armēnija, Venecuēla, Vjetnama, Kazahstāna, Kirgizstāna, Moldāvija, Nikaragva, Sīrija, Tadžikistāna un Uzbekistāna.
Ja runājam par palīdzību, tiešām jāsaprot, ka mēs nevaram jaukties citas valsts lietās, it sevišķi, ja esam deklarējuši, ka katrai valstij ir tiesības uz saviem lēmumiem, neatkarību un demokrātiju. Ir lietas, kuras var un kuras jāizdara tikai pašiem baltkrieviem. Ja vara mainīsies un Baltkrievija lūgs konkrētu palīdzību, tad tas jau būs citādi. Jā, aizvien plašākie streiki var valsti apstādināt. Baltkrievijā opozīcija ir izveidojusi Koordinācijas padomi, un tās pārstāvis Pāvels Latuško, bijušais vēstnieks Francijā un nu jau arī bijušais Kupalas teātra vadītājs, kuru nupat vara atlaida, sacīja, ka Baltkrievijai būs jārunā gan ar ES, gan ar Krieviju par atbalstu, jo ekonomika līdz šim lielā mērā ir balstījusies uz Krieviju un tās labvēlību. Protams, to varēs darīt tikai jaunā vara. Var jautāt, vai Lukašenko aizies pats, un ja aizies, vai Krievija iejauksies. Kā zināms, pie Baltkrievijas robežām ir Krievijas Nacionālā gvarde. Tāpēc Eiropa ir sākusi runāt ar Putinu. Sociālajos tīklos pavīdējušie apgalvojumi, ka Merkele jau čalojusi ar Putinu, manuprāt, liecina tikai par to, ka daudzi nejūt vai negrib just nianses latviešu valodā. Vārdam “čalot” ir nenopietna, izklaides nozīme. Un vēl – jā, ES var nākties “tirgoties” ar Putinu, lai Nacionālā gvarde tā gluži vienkārši neiesoļotu Baltkrievijā, atstājot aiz sevis asiņu jūru. Tāpat arī ir taču skaidrs, ka pieņemot sankcijas pret Baltkrieviju, cietīs tās iedzīvotāji un Putinam manipulēt ar to būs vēl vieglāk. Tādēļ Baltijas valstu piedāvājums sankcijas noteikt amatpersonām ir saprātīgs. Ja Krievija tiešām brutāli iejauksies, tad pret to sankcijas var tikt pastiprinātas. Taču jāatceras, ka ir lietas, kuras var izdarīt tikai baltkrievi paši. Brīvības cena ir augsta, un garantiju nav. Mēs varam palīdzēt ar morālo atbalstu un censties praktiski palīdzēt caur nevalstiskajām organizācijām.
Un vēl – sociālajos tīklos jau izskanējuši viedokļi par to, ka Lukašenko ir kārtīgs un labs saimnieks, ka tādu vajadzētu arī mums. Iespējams, šī viedokļa paudēji neko daudz nezina, tādēļ piedāvāju nelielu ieskatu Lukašenko darbos.
Aleksandrs Lukašenko ir dienējis PSRS VDK Robežsardzes karaspēkā, pēc tam bija komjaunatnes sekretārs Mogiļevas pārtikas tirdzniecības pārvaldē. 1979. gadā kļuva par PSKP biedru, bija Padomju armijas tanku rotas poļitruks, vēlāk kolhoza priekšsēdētāja vietnieks un partijas komitejas sekretārs. 1990. gadā viņu ievēlēja par Baltkrievijas PSR Augstākās padomes deputātu. Vienu gadu vadīja Baltkrievijas Augstākās padomes komisiju cīņai ar korupciju. 1994. gadā Lukašenko ievēlēja par Baltkrievijas prezidentu. 1996. gada vasarā Baltkrievijas parlaments pieņēma petīciju, kas prasīja atstādināt Lukašenko par konstitūcijas pārkāpšanu. 1996. gada 26. novembrī Lukašenko sasauca tautas referendumu, lai pagarinātu savu ievēlēšanas termiņu, kā arī iegūtu tiesības atlaist parlamentu. Pēc Lukašenko pasludinātajiem rezultātiem 70,5% balsotāju esot atbalstījuši priekšlikumus, kaut arī referenduma norise tika apstrīdēta. Tūlīt pēc tam parlaments tika atlaists, policija ieņēma parlamenta ēku un arestēja 89 no 110 deputātiem. Pieņēma jaunu parlamentu ar 110 Lukašenko izvēlētiem deputātiem. Arī visu pārējo vēlēšanu rezultāti ir tikuši apšaubīti. Opozicionāri un tie, kuri pieteicās kandidēt prezidenta vēlēšanās un bija Lukašenko netīkami, tika arestēti, nokļuva cietumā un pēc atbrīvošanas ne viens vien bija spiests emigrēt.
Komentāri