Šogad publiskotajā Latvijas Universitātes (LU) Sociālo un politisko pētījumu institūta pētījumā „Cik demokrātiska ir Latvija? Demokrātijas audits 2005 – 2014” atrodamas daudzas interesantas atziņas un fakti.
Pētījuma vairāk kā trīs simts lappuses, protams, nav apskatāmas vienā īsā komentārā, tomēr dažus faktus, manuprāt, der minēt.
Jēdzienu „demokrātija” lietojam bieži, tomēr tas, ko mēs katrs ar šo vārdu saprotam, ļoti atšķiras. Tāpat kā mēdzam pārmest politiķiem un dažādām amatpersonām negodīgumu, lai gan atšķirīgi saprotam to, ko nozīmē nelikumīga vai negodīga rīcība.
Pasaules vērtību aptauju (World Values Survey) rezultāti liecina, ka ļoti daudzu un dažādu valstu iedzīvotāji vēlas dzīvot demokrātiskā iekārtā (Latvija pēdējā aptaujā nebija iekļauta). Nav pārsteigums, ka to vēlas Vācijas (94,1%), Zviedrijas (93,1%) vai Igaunijas (79,2%) iedzīvotāji, taču arī Baltkrievijas (85,3%), Ķīnas (70,5%), Kazahstānas (87%) un Ēģiptes (98,7%) iedzīvotāji aptaujā ir apgalvojuši, ka vēlas dzīvot demokrātiskā valstī un ka tas ir ļoti svarīgi. „Reizē ir jāņem vērā, ka minēto aptauju respondenti ar demokrātiju, ko viņi tik izteiktā pārsvarā atbalsta, bieži vien saprot ļoti atšķirīgas lietas.
Visās minētajās valstīs un gandrīz vienādā mērā par svarīgu demokrātijas iezīmi uzskata līderu ievēlēšanu brīvās vēlēšanās, novērtējot to desmit ballu skalā ar atzīmēm no 9,25 Zviedrijā līdz 7,52 Ķīnā”, skaidro Latvijas pētījuma zinātniskais redaktors, filozofijas zinātņu doktors Juris Rozenvalds. Izrādās – aptaujātie no valstīm, kas tiek uzskatītas par stabilām un demokrātiskām, lielāku uzmanību pievērš galveno pamata pilsonisko tiesību nodrošināšanai, bet cilvēki no valstīm, kuras grūti novērtēt kā demokrātiskas, vairāk domā par vienlīdzīgu ienākumu nodrošināšanu un, lai to panāktu, ir gatavi upurēt savas tiesības nepiekrist pie varas esošajiem un tos kritizēt.
LU pētījumā var uzzināt, ka, piemēram, apgalvojumu par pakļaušanos līderiem kā būtisku demokrātijas iezīmi respondenti Vācijā novērtē ar vidējo atzīmi 2,42, Zviedrijā – ar atzīmi 3,55, Igaunijā – 4,83, bet Krievijā – ar vidējo atzīmi 6,53, Kazahstānā – 6,59, Ķīnā – 6,6. Arī jautājumā par to, cik lielā mērā par būtisku demokrātijas iezīmi ir jāuzskata reliģisko līderu īpašā loma likumu interpretācijā, dažādu valstu respondentu domas atšķiras plašā amplitūdā: Zviedrijas respondenti to novērtē ar 2,06 ballēm, Vācijas respondenti – ar 2,19 ballēm, bet Ēģiptē aina ir pavisam cita – tur reliģisko līderu loma demokrātijā tiek novērtēta ar atzīmi 6,19.
Neiedziļinoties LU pētījuma zinātniskā redaktora demokrātijas skaidrojumā no vēsturiskā un mūsdienu skatupunkta, manuprāt, svarīga ir kāda atziņa par liberālās demokrātijas pievilcīgumu ārpus Rietumu pasaules: „Mūsdienās kļūst acīmredzams, ka liberālā demokrātija vairs nav tik pievilcīga ārpus Rietumu pasaules, kāda tā šķita vēl pirms divdesmit gadiem. Te sava loma ir autoritāro režīmu (spilgtākie piemēri – Ķīna, Singapūra un vēl vairāki Tālo Austrumu “tīģeri”) ekonomiskie panākumi pēdējos gadu desmitos. Aicinājumi rīkoties līdzīgā veidā atskan pat Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu līmenī – samērā plašu rezonansi pēdējā laikā guvusi Ungārijas premjerministra Viktora Orbana apņemšanās uzskatīt Ķīnas, Singapūras, Turcijas un pat Krievijas noieto ceļu par atdarināšanas vērtu paraugu.”
Jāpiebilst, ka arī Latvijas prezidents Andris Bērziņš sliecas augstāk vērtēt biznesu, nevis demokrātiskās vērtības. Pagājušā gada nogalē intervijā laikrakstam „Diena”, vaicāts par attiecībām ar Krieviju un ES sankcijām, Prezidents pauda: „Ja skatāmies uz pasauli globāli, es vienmēr atceros Šimona Peresa teikto, ka valdību loma arvien samazinās un droši, ka samazināsies arī turpmāk; pasauli arvien vairāk vada lielais bizness. Ja kāds domā, ka to varēs apturēt, jāsaprot, ka tas neizdosies.”
Ja runājam par to, kā vērtējam godīgumu, tad aptauju dati Latvijā ir ļoti interesanti. Ja salīdzina 2008. un 2014. gada aptauju par to, ko nozīmē politiskā korupcija, tad kopumā ir augusi nosliece dažādas politikā vērojamās negatīvās parādības dēvēt par korupciju. Aptaujās tika uzdoti 16 vieni un tie paši jautājumi (piemēram – vai par korupciju liecina savai partijai pietuvinātu cilvēku iekārtošana izdevīgos amatos valsts apmaksātā darbā). Tātad, no vienas puses, ir pieaudzis nosodījums partiju negodprātīgai rīcībai. No otras puses, kopš 2008. gada tikai nedaudz ir samazinājies aptaujāto skaits, kuri korupciju netieši attaisno, atzīst nepieciešamību ar to sadzīvot, pauž bezspēcību vai vienaldzību.
Nedaudz (no 31,3% līdz 26,2%) samazinājies to pilsoņu īpatsvars, kuri uzskata, ka var atbalstīt politiķi, kas zog, taču reizē rūpējas arī par pārējo sabiedrību. Pagājušajā gadā aptuveni tikpat daudz aptaujāto uzskata, ka politiķa profesionālā kompetence ir svarīgāka nekā viņa godīgums. Tam, ka ikviens cilvēks, nokļūstot politiķa amatā, arī pats to mēģinātu izmantot savā labā, pagājušajā gadā piekrita jau 58,9 % aptaujāto (2008. gadā piekrita 56,1%).
Skarbi rezultāti, vai ne? Droši vien vietā būtu atcerēties teicienu par skabargu un baļķi paša acī. Sallija Benfelde
Komentāri