Lai arī skaitļi, kas raksturo pārtikas atkritumu problēmu, atšķiras pa gadiem un dažādos informācijas avotos, tomēr tie ir iespaidīgi: ir aprēķināts, ka gada laikā viens cilvēks Latvijā atkritumos izmet 75 – 113 kg pārtikas, kam izlietoti 300 – 500 eiro. Protams, visā pasaulē pārtikas atkritumi mērāmi miljardos tonnu, kamēr miljoniem cilvēku nav iespēju pilnvērtīgi paēst vai pat nākas ciest no bada. Visvairāk vainojamas esot tieši mājsaimniecības, kuru izmestā pārtika sastādot 38% no visa atkritumos nonākušā ēdamā.
Es gan nezinu nevienu, kas pirms izmešanas būtu mēģinājis nosvērt ēšanai vairs nederīgo. Bet, ka minētie skaitļi varētu atbilst īstenībai, apšaubīt nav iemesla. Nu kaut vai Lieldienu olas. Vai visas nokrāsotās apēdām, izpūstās pamanījāmies kaut kur pievienot, sacept omletē? “Vainīgs esmu, atzīstos, piedošanu izlūdzos,” noskandināt var, manuprāt, vismaz katrs otrais, kas ļāvies Lieldienu atrakcijām. Sevi gan mierinu, ka svētki jau tādēļ ir svētki, ka tajos atļaujamies pagrēkot vairāk nekā ikdienā. Tad gan kaut ko izmest patiešām ir grūti, jo tomēr apzinos, cik darba, līdzekļu ieguldīts katrā maizes vai gaļas šķēlē. Jā, par laimi, Latvijā badu neciešam. Un man patiešām grūti saprast, kā valstīs, kur neplosās dabas stihijas, nenotiek kara darbība, politiska vai kāda cita ļaundarība, var līdz tam nonākt. Bet tas jau laikam atsevišķs stāsts, tā teikt, cita kurpēs neiekāpt.
Tikmēr attīstītajās valstīs, tai skaitā Latvijā, ēdam uz nebēdu. Par to liecina kaut vai tik daudzie kulinārijas raidījumi: “Gandrīz ideālas vakariņas”, “Mani virtuves noslēpumi”, “Ēd labāk, maksā mazāk”, “Vakariņas pa lēto” un vēl, un vēl. Un cik ir žurnālu par kulināriju, cik recepšu citos medijos, cik grāmatu, cik kulinārijas ietekmeļu internetā? Gribas jau arī viņiem reizēm pakratīt ar pirkstu, jo ne vienmēr tas, kas ieteikts, ir ar baudu notiesājams.
Un tad ir viena mūsdienu tendence, kas, manuprāt, tomēr pieskaitāma pie pārtikas izniekošanas. Taupot tās pašas mūždien raizes sagādājošās finanses, maltītes bērnudārzniekiem un skolēniem pašvaldības uztic gatavot firmām, kas to dara centralizēti, vienā virtuvē visām iestādēm, ēdienu pēc tam izvadājot. Negribu apvainot šos uzņēmējus, gan jau viņi cenšas un par piešķirto finansējumu gatavo, cik labi vien iespējams. Tomēr, strādājot tik bezpersoniski, cepot un vārot ēdājiem, kas nav ne reizi redzēti, kas nekad neatnāk un nepasaka paldies, kā saka visas labas saimnieces – mīlestība jau tam ēdienam nav klāt. Tad nu lielākoties diezgan izlepušie skolasbērni ēdienu tikai pabaksta, patiesību sakot – bieži vien iznieko.
Tā nu gan. Nostalģija atkal klāt, atceroties savus skolas gadus un laiku, kad katrā skolā bija sava ēdnīca. Kā smaržoja visa skola, jau priekšlaikus veicinot ēstgribu, kā saimniecītes sagādāja kādu papildporciju īpaši izsalkušajiem, kāda svētku sajūta pārņēma, kad īpašai reizei tika cepts kaut kas īpaši garšīgi smaržojošs. Par to nu, izglītības iestādēm savstarpēji konkurējot, vajadzētu padomāt arī šodien, ja ne domājot par pārtikas taupīšanu, tad par iestādes mikroklimatu gan.
Komentāri