Ziņās lasām, ka pēdējo gadu laikā pasliktinājusies Latvijas sākumskolas skolēnu lasītprasme. Nav zināms, vai ir analizēts, kā lasītprasmes samazināšanās korelē ar to, ka bērni jau no pirmajiem dzīves gadiem arvien vairāk laiku pavada viedierīcēs, datoros. Protams, arī tur kaut kas ir jāizlasa, bet par lasītprasmi uzskata skolēnu spēju saprast izlasīto vai tekstā atrast vajadzīgo, spēju to izvērtēt un izdarīt secinājumus. Un tad laikam ar vienkāršu prasmi lasīt tomēr ir par maz.
Gandrīz katrs varam secināt, ka viedtālrunis arvien biežāk sāk izkonkurēt grāmatas. Kādā sarunā ar paziņu, kurš arī bija liels lasītājs, dzirdēju atziņu, ka pēdējā laikā grāmatu rokās paņemot mazāk, tā vietā labprātāk “paglāstot” telefonu un tur kaut ko lasot. Tā ir, ja agrāk brīvajos brīžos lasījām, tagad dzīvojam tīmeklī. Tā ir vienkāršāk, tur nav daudz jāpiedomā, nav jāanalizē. Pieļauju, ka kāds norādīs, ka arī tīmeklī var atrast un lasīt gudrus, nopietnus rakstus, grāmatas, bet vai vairums izvēlas tos vai tomēr tikai lidinās dažādos izklaides portālos, kur pietiek ar bilžu un video skatīšanos? Grāmata prasa pieslēgties, koncentrēties, tur nevar tikai šķirstīt lapas, nu, ja vien tas nav kāds komikss.
Biju pārsteigts, uz soliņa ieraugot ģimeni, mammu ar diviem bērniem, kuri visi trīs sēdēja un lasīja grāmatas. Piekritīsiet, ka samērā neierasta aina, daudz ierastāk ir redzēt draugu kompāniju, kur katrs “sēž” savā telefonā.
Atceros sarunu ar kāda bērna vecākiem, kuri jautāja, kā lai panāk, lai puika vairāk lasa. Tad jautāju, vai viņi paši mājās to dara, atbilde bija – nē! Tad kur lai bērns gūst šo piemēru, ka lasīt ir forši, ja vecāki paši brīvo laiku pavada televizorā, datorā vai telefonā. Protams, šobrīd ieinteresēt bērnu lasīt ir daudz grūtāk nekā agrāk. Arī mūsu, pieaugušo, prasības pret grāmatām ir augušas. Teiksim, paņemu kādu manā jaunībā izdotu grāmatu, ko tiku lasījis ar prieku, un saprotu, ka burti pārāk mazi, teksts pārāk blīvs, un nolieku malā. Šajā brīdī ir jautājums, vai vietā paņemu grāmatu, ko ērti lasīt, vai ļaujos telefona vilinājumam.
Līdz ar visām kaislībām ap izglītību tagad vēl klāt šis – kā uzlabot bērnu lasītprasmi. Izglītības un zinātnes ministre, komentējot problēmu, norādījusi, ka jāattīsta jauni instrumenti – digitālai lasītprasmei pielāgotas grāmatas ar interaktīvu saturu, kas ļauj pārveidot saturu vizuālā medijā, veidot refleksiju un izmantot to kā pamatu savai jaunradei vai vērtējumam.
Nezin kāpēc ir sajūta, ka šī nav izeja, tas ir kārtējais mēģinājums pārvērst pienākumu par jautru izklaidi. Vai lasītprasme uzlabosies, ja bērnam tekstu piedāvās uztvert caur kādu video rullīti, kas atvērsies, noskenējot pie teksta pielikto kvadrātkodu telefonā? Un nevar prasīt, lai skola iemāca bērniem lasītprasmi. Tikai tad, ja vecāki lasīs kopā ar bērniem, ja atradīs veidu, kā viņus ieinteresēt grāmatā, lai tā viņiem atklāj kaut ko jaunu un interesantu, tikai tad varēsim runāt par kādu progresu šajā jautājumā.
Komentāri