Tas ir labi vai slikti, ja tu esi cilvēks jau ar lielu pieredzi? Kāds teiks, protams, labi. Pieredze – tā ir vērtība. Vēstures gaita reizēm gan iegriež tādu virpuli, ka labāk par pagātni zināt teorētiski nekā praktiski – no savas pieredzes.
Uz šīm domām uzvedināja vakars, pavadīts bibliotēkā Cēsīs pie lielā ekrāna, kopā ar pilsētniekiem skatoties vecas kino hronikas. Cik viegli, reizēm arī amizanti – seno kadru dēļ – bija skatīties uz 30. gadu Cēsīm. Kino lente tinās, un skatītāju sejās bija smaidi. Attālinātais laiks lika domāt par reiz sakārtotu dzīvi. Uz ekrāna vasara un cilvēki ar pļavu puķēm rokās vai ziema, sniegotie Cēsu kalni, un cilvēki kino hronikā sirsnīgi slēpo. Krīt un ceļas, un smaida.
Kad kinohronikas sāk rādīt Cēsis 40. gadu kadros, patikai par vēsturisko pilsētu filmā nāk līdzi zināšanas, bet vecākajiem no skatītājiem arī pieredze. Zēni, leģionāru formās tērpti, priecīgi māj atvadas palicējiem Cēsu stacijā. Arī tagad – pēc gadu desmitiem – kļūst skumji. Vēstures zināšana uzliek par pienākumu zināt, kas ar viņiem notika tālāk.
Latvijas Nacionālā arhīva darbinieku sagatavotais vakars ar kinohronikām par Cēsīm, sākot no neatkarīgās Latvijas laika, beidzot ar padomju gadiem, deva arī atbildi, kāpēc cauri laikiem un vēstures peripetijām Cēsis palikušas par latviskās pašapziņas īstenu vietu. Kino programma parādīja, kas Cēsīs galvenokārt nofilmēts un cilvēku aktīvi skatīts. Padomju laikā tie bija celtniecības kadri ar dzelzceļa staciju, modernu lielveikalu, ar darbu amatniecības skolā un alus rūpnīcā. Taču krietni biežāk filmēta vecpilsēta, pilsētas parki un notikumi – dziesmu dienas parkā ar Cēsu un citu Latvijas vietu koriem, ar orķestriem un tautas teātru svētki. Citām pilsētām hronikās vairāk esot kadru ar rūpnieciskām vietām un sabiedriski politiskām norisēm.
Vēstures zināšanas atvieglina un reizē arī emocionāli apgrūtina sen uzņemtu dokumentālo kadru skatīšanos. Tas tāpēc, ka pieredze pasaka priekšā – to, ko katrs laiks Latvijai ir devis un ko latviešiem atņēmis.
… Cēsu parkā skan koru dziesmas, diktors pacilāti komentē svētkus, taču daudz spēcīgāks šajos dokumentālajos kadros šobrīd ir vēstījums ar dziesmu dienas gada skaitli – 1949. gada vasara. Visus jau neizveda. Kas palika, bailes un naidu turēja sevī, bet dziesmu deva citiem.
