Šodienas “Druvas” temats – vecāks, kas bērnu audzina viens -, atkal atsauca atmiņā Satversmes tiesas lēmumu, ka jaundzimušā tēvam likumā paredzētais apmaksātais desmit dienu atvaļinājums pienākas arī viendzimuma ģimenē. Nē, es ne par partnerattiecībām, ne par morāli un sabiedrības akceptu viena dzimuma vai tradicionālajiem pāriem. Es tikai par vienlīdzīgu atbalstu jaunajām māmiņām.
Nav liels tas procents, kā uzzināsiet šī numura sestajā lappusē, to jaundzimušo, kuriem tēva vārds netiek dots, bet diezgan droši var teikt, ka viņu māmiņām valsts paredzētais atbalsts ir mazāks nekā sievietēm, kuras ir laulībā vai kurām ir nereģistrētas pastāvīgas attiecības.
Katra mamma zina, cik sarežģītas ir pirmās dienas, kad dažas dienas veco mazulīti pārved mājās, īpaši, ja tas ir pirmdzimtais. Sakāpinātā atbildība par katru zīdaiņa kunkstu un pat ilgāku klusas gulēšanas brīdi, par vēdera izeju un citām niansēm, kas sākumā zināmas vien teorētiski, kopā ar pašas sievietes fizisko un emocionālo nogurumu pēc dzemdībām rada lielu spriedzi. Tik svarīgi, ka ir cilvēks, kas palīdz kaut vai ar klātbūtni, sadzīviskām lietām. Un, kaut politiķu uzsvars, paredzot tēva atvaļinājumu, likts uz stiprā dzimuma lomas padziļināšanu ģimenē un attiecībās ar bērnu, par ne mazāk svarīgu, manuprāt, jāvērtē atbalsts māmiņai. Bet ja viņai nav partnera? Tad šo valsts apmaksātā palīga atbalstu saņemt nevar…
Runājot tik daudz par līdzvērtīgu atbalstu visām sociālajām grupām, par nediskriminēšanu, vai ir padomāts, ka te nu gan veidojas diskriminācija? Kāpēc jaunā Latvijas pilsoņa mammai, kas nolēmusi uzņemties atbildību bērnu audzināt viena, likumdevējs faktiski piešķīris mazāku palīdzību?
