Redzot nesen publicētās fotogrāfijas pēc Bučas pilsētas atbrīvošanas no okupantu spēkiem, krūtīs aug ass dusmu un agresijas vilnis – kāpēc? Ko šie cilvēki ir nodarījuši krieviem, Krievijas varai vai Putinam personīgi? Redzot šos foto, nākas apbrīnot tos mūsu sabiedrībai piederīgos, kas joprojām uzticīgi paļaujas uz propagandas indīgajiem maldiem. Šodien sarunājos ar sievieti, kas ieradusies Cēsīs no Ukrainas. Viņa slavē mūsu izpalīdzīgo attieksmi, pretimnākšanu, bet kautri atzīstas, ka viņas paziņai bijusi nepatīkama vārdu apmaiņa ar kādu Latvijā dzīvojošo krievu. Viņa smagnēji nopūtās un noteica, kā gan cilvēki var joprojām ticēt Krievijas propagandai? Vai tad viņi ziņas neskatās? Vai viņi neredz visas tās fotogrāfijas internetā no kara izmocītajām pilsētām?
Arī pati nebeidzu brīnīties, kas notiek to cilvēku galvā, kas joprojām tic, ka Putins ir kaut kāds varonis, kas izcīna karu pasaulei par labu, kad realitātē tiek brutāli, zvērīgi nogalināti nevainīgi cilvēki, izpostītas dzīves un pilsētas. Ideja par neonacistiem Ukrainā vispār šeit pielīdzināma delīrija murgiem. Visiem zināms, ka V.Zelenskis pēc etniskās piederības ir ebrejs. Skumji redzēt to, ka tās šausmas, ko cilvēki cits citam spēja nodarīt pirms astoņdesmit gadiem Otrā pasaules kara laikā, var notikt arī mūsdienās šķietami civilizētās zemēs. Tas liek aizdomāties, ka pamatos kaut kāda primitīva, dzīvnieciska tieksme no mums nav izskausta. Ja tiek dota iespēja justies kaut mazliet pārākam par kādu citu – ideoloģiski, finansiāli vai kā citādi – , tad tā jāliek lietā. Krievi bez žēlastības nogalinājuši simtiem civiliedzīvotāju Bučā, pakļaujoties tieši šai primitīvā, neattīstītā cilvēka dziņai.
Arī sarunās ar ukraiņu bēgļiem top skaidrs, ka vienīgā iespēja šo absurdu dezinformācijas radīto naidu izskaust pavisam ir beidzot nopietni strādāt pie tā, lai masu informācijas avotos parādītos informācija, kas uzrunātu šo sabiedrības daļu, kas slīkst Krievijas propagandas informatīvajā telpā. “Zelenskis vēl pirms vēlēšanām teica, ka krievu valoda Ukrainā nedrīkst kļūt par otro valsts valodu. Tagad, kad sācies karš, viņš mums, ukraiņiem, aicina padomāt par šo vēlreiz,” teic mana ukraiņu sarunas biedrene.
Aizdomājos par to, ka, uzaugot Cēsīs, nekad neesmu pratusi brīvi runāt krieviski – nekad nav bijusi vajadzība. Ir bijušas reizes, kad dzīvē tas it kā ir atspēlējies, sak’, Rīgā, piemēram, darbu bez krievu valodas nedabūt! Un tomēr – šobrīd vairāk kā nekad lepojos ar savu nostāju, kad katru reizi krieviski runājošam cilvēkam Latvijā, kas šeit pavadījis visu dzīvi un joprojām nespēj uzrunāt tautieti valsts valodā, esmu atbildējusi nevis krieviski, bet latviski. Un ticiet man, katrs no viņiem ir mani sapratis, pat ja nav pratis atbildēt latviski. Man ir kaimiņš, krievs, kas šeit dzīvo pat visu mūžu, bet īsti nerunā latviski. Tomēr mēs abi sarunājamies tieši šādi – es latviski, viņš krieviski. Varbūt līdzīgā veidā ar laiku izdodas pārliecināt šos propagandas fanātiķus par viņu plakanās zemeslodes neesamību.
Komentāri