Pēc raksta „Dzērbenieši trenējas Jaunpiebalgā” izlasīšanas „Druvai” savu viedokli vēlējās izteikt vairāki dzērbenieši. Viņi gribēja paust savu negatīvo attieksmi pret skolas un pašvaldības
kūtro sporta dzīves atbalstu. Viedokli vēlējās izteikt sportisti Kārlis Jurāns un Aigars Žēperis, kā arī skolēnu mammas, kuras savus vārdus nevēlējās publicēt, lai nekaitētu bērniem, kuri pašlaik mācās Dzērbenes vidusskolā. Viņu vārdi ir mainīti.
Ilga: – Mani ļoti aizskāra sporta skolotājas Sarmītes Stērstes viedoklis, ka skolai nevajag jaunu sporta zāli, ka tā nebūs piepildīta. Zāli noteikti vajag, un tad ir jāveicina sporta aktivitātes, lai tā būtu piepildīta. Kāpēc Taurenei zāli vajag, bet Dzērbenei ne?
Aigars Žēperis: – Ja jau sporta skolotājs pasaka, ka zāli nevajag, tad jau nav kam pateikt, ka tomēr vajag. Sporta skolotājam vajadzētu būt pirmajam, kurš atbalsta zāles ideju. Tāpat ir pilnīgi nekorekti, ka skolotāja pārmet jauniešiem neaktivitāti. Nav taisnība. Viņi kopā ar mums brauc sportot, kad varam paņemt līdzi. Ja nevaram, paliek mājās. Ja būtu pagastā
iespējas trenēties, aktīvo bērnu būtu vairāk. Par to, ka bērni sēž pie televizora, viņus nevar vainot, kamēr nav atrasta cita alternatīva, kur pavadīt brīvo laiku.
Sandra: – Vairākus gadus tiek runāts par jauniešu centra izveidošanu, tikai neredzu, ka kaut kas tiktu darīts. Labāk jau laikam dodam priekšroku autobusu pieturai, kur jaunieši pulcējas, nevis sporta aktivitātēm. Nav jau tiem bērniem kur palikt. Zālē arī neko prātīgu ne brīvajā laikā, ne sporta stundās nevar darīt, jo nav inventāra. Ja pašvaldība nevar to nopirkt, tad varbūt lai palūdz norvēģu draugus nākamajā humānās palīdzības sūtījumā atsūtīt sporta inventāru. Ziemā varētu vismaz slēpot, bet šogad bērni slēpojuši tikai divas reizes. Ja jāpērk dārgās grāmatas, tad kāpēc skolā neprasa pirkt slēpes, ja programmā paredzēts mācīt slēpošanu.
Ilga: – Nesaprotu, par kādām speciālām slēpošanas trasēm skolotāja Stērste runā. Kāpēc kaut kas speciāli jāierīko? Agrāk skolotājs slēpoja pa priekšu un bērni viņa pēdās. Ar to pilnīgi pietika. Kāpēc tagad pēkšņi speciālas trases vajadzīgas? Skolotāja stāsta, ka bērniem slēpju nav, bet dažiem taču ir, bet tik un tā viņiem stundās nav jāslēpo. Turklāt, ja skolotāja neprasa slēpes, tad varbūt vismaz treniņtērpu
stundās vajadzētu prasīt. Nav pareizi, ka bērni sporto džinsos. Redzams, ka skolā bērniem netiek iedots pamats sportā. Nevar gaidīt, ka viņi vēlāk sportos sava prieka pēc vai kļūs par profesionāliem sportistiem. Domāju, ka sporta skolotājam sevi vairāk jāveltī sportam, jārūpējas par skolēnu un arī citu dzērbeniešu vingrumu. Kaut vai skolā visiem bērniem jārīko kopīgas sporta dienas. Lielajiem sporta diena bija, bet mazajiem nenotika. Nav jau tik daudz skolēnu, ka vajadzētu dalīt. Ja skolai un bērniem pašiem ir slidas, tad var mācīt hokeju, rīkot skolas iekšējos turnīrus. Tad nebūs tā, ka tikai bariņš to spēlē. Ja jau skolā bērniem kopā nenotiek sporta dienas un citas aktivitātes, tad nevar gribēt, lai pagastā būtu kopīgi pasākumi. Bērni arī nepiedalās nevienās slēpošanas sacensībās, tāpēc jau arī nav stimula trenēties, censties. No apkārtējiem pagastiem bērni brauc, bet mūsējie ne. Kāpēc?
Sandra: –
Agrāk taču Dzērbenē tāpat kā Priekuļos bija daudz spēcīgu slēpotāju. Kāpēc visu vajadzēja palaist vējā? Skumji, ka tie pedagogi, kuri centušies kaut ko darīt, bijuši ieinteresēti, tikuši izēsti no skolas. Pašlaik skola lepojas tikai ar „ZAAO” projektiem un atkritumu šķirošanu. Nav jau slikti, bet visus jauniešus ar atkritumu šķirošanu nevar aizraut. Kāpēc mūsu bērni iet prom no Dzērbenes vidusskolas, mācās Taurenē, Vecpiebalgā un citur? Vajadzēja paanalizēt, kāpēc bērni brauc prom, nevis kaut ko pārmest. Dzērbenē taču ir tik maz bērnu, ar katru var individuāli parunāt, parādīt katram savu ieinteresētību. Vajadzētu sākt ar skolas iekšējā klimata un attieksmes maiņu!
Kārlis Jurāns: – Bērnus no skolas neņemtu ārā, ja ar viņiem darbotos. Tā kā skolotāju vidū valda nesaskaņas, cieš arī izglītības kvalitāte. Par to liecina fakts, ka, izņemot savu atvasi no šīs skolas un aizsūtot uz citu, turienes skolotājs pateica, ka bērns neko īsti matemātikā nesaprot. Nācās ņemt privātskolotāju. Un tas viss
apstākļos, kad klasē ir tik maz skolēnu, kad katram iespējams veltīt uzmanību un panākt, ka visi apgūst vielu.
Sandra: – Jūtams, ka bērni uz citām skolām sāk iet pēc 4. klases, tātad problēmas sākas ar 5. klasi. Sākumskolā, acīmredzot, vēl saglabāta pareizā attieksme. Pārsteidz, ka skolā jau par sistēmu kļuvusi situācija, ka vecāko klašu skolēni pasniedz stundas jaunākajām klasēm, kamēr skolotāji ir ekskursijās. Šīs ekskursijas, manuprāt, ir pārāk bieži, un stundas netiek atstrādātas.
Ilga: – Skolā arī pietrūkst kopīgu pasākumu skolēniem ar vecākiem. Vecākus uz skolu aicina tikai tad, kad ir kādas nepatikšanas. Ar laiku pasākumi kļūtu apmeklētāki. Pirmoreiz varbūt atnāktu retais, bet otro reizi jau būtu vairāk.
Sandra: – Vecākiem uz skolu iet negribas. Ja kaut ko skolā pajautā, tad ar tādu nicinājumu tiek atbildēts, ka vairāk neko jautāt negribas.
Kārlis Jurāns: – Atgriežoties pie sarunas par sportu, gribas pieminēt
futbola laukumu, kuru varēja izmantot gan bērni, gan pieaugušie. Te pēkšņi to nokultivēja, iesēja jaunu zāli un aizliedza spēlēt. Bet no bērniem, kuri Dzērbenē dzīvo, bet mācās citur, par laukuma izmantošanu tiek prasīts lats. Skola aizrāda, ka ar futbola apaviem nedrīkst spēlēt, bet patiesībā jau neļauj arī
citos sporta apavos tur futbolu spēlēt. Vai tad futbols čībās būtu jāspēlē?! Rakstā Sarmīte Stērste izteikusies, ka tas ir rokasbumbas laukums, bet rokasbumbu visur spēlē telpās! Pagasta avīzē izlasīju, ka laukuma „sakārtošanai” izlietoti laikam divi tūkstoši latu. Kam vajadzīgs smuks laukums ar skaistu zālīti, ja to nedrīkst izmantot?! Mums trenēties jābrauc uz citu pagastu. Laukumam soliņus uztaisīja futbola komanda, arī vārtus izgatavojām un granti savedām. Tagad mums pašiem neļauj spēlēt. Arī mūsu gatavotos vārtus noņēma.
Aigars Žēperis: – Manam bērnam, kurš nemācās Dzērbenē, kaut arī šeit dzīvo, tiek prasīta maksa par laukuma izmantošanu. Nedomāju, ka tas ir likumīgi. Domāju, ka tam jābūt pagasta laukumam, ko var izmantot visi.
Kārlis Jurāns: – Ja kāds grib kaut ko darīt, jābrauc uz citiem pagastiem vai pilsētu. Ja visi paliktu šeit, tad sporta dzīve būtu daudz aktīvāka. Pirms apmēram desmit gadiem es personīgi uzaicināju Taurenes un Dzērbenes pašvaldību darbiniekus, skolas, uzņēmējus un Dzērbenes mežniecību uz jautrības stafeti Augstajā kalnā. Ieradās dažas ģimenes, Taurenes uzņēmuma „TOTO” un Dzērbenes mežniecības darbinieki. Nebija neviena no skolām un pašvaldībām. Tas jau parāda attieksmi. Ja jau pašvaldība un skola neatbalsta vietējo pasākumu, tad nav ko cerēt, ka pagastā būs kopīgi, apmeklēti sporta svētki. Man kā privātpersonai nav tik daudz resursu, lai šādus sporta svētkus organizētu – nav īsti vietas, kur tos rīkot, un nav arī naudas balvām un diplomiem. Pēc raksta gan Uldis Blīgzna, kurš laikam ir pagasta sporta dzīves organizators, pamodās un sāka jautāt, ko tad varētu noorganizēt.
Ilga: – Kādas var būt sporta aktivitātes, ja bērniem pat starpbrīžos neļauj izkustēties, gaiteņos aizliedz skriet. Kur tad lai viņi skrien?
Lielie bērni jau vairs neskrien.
Kārlis Jurāns: – Skolotāja Stērste rakstā pesimistiski izsakās par sporta dzīvi pagastā. Gribas pajautāt, ko viņa pati darījusi, lai situāciju uzlabotu? Šo pašu jautājumu gribu uzdot pašvaldībai.
Sandra: – Vajag sākt kaut ko darīt, nevis teikt, ka nav vērts, un nemaz nemēģināt!
Kārlis Jurāns: – Dzērbenē bija, ir un būs sports. Tikai kādā līmenī? Kamēr nekas nenotiek uz vietas, sportot gribētāji brauks citur. Ja pašvaldība neko nedarīs, tad palēnām visi dzērbenieši aizbrauks, īpaši jaunieši!
Komentāri