Par naudu ir ne mazums visdažādāko ticējumu, pareģojumu, labu un sliktu stāstu. Tie vēsta, kā to piesaistīt, vairot un nepalaist vējā. Lai cik daža gadsimtos uzkrāta gudrība šodienas cilvēkam šķiet muļķīga, tā tomēr mudina vispirms domāt un tad rīkoties. Kaut vai padoms – no maka nedrīkst pēdējo santīmu atdot, lai velns maku nepiekakā. Saņemto naudu nevajag steigties uzreiz iztērēt. Tai jāļauj pārnakšņot mājās vai bankas kontā. Centieties mazāk vai vispār nekad neaizņemties. Bet aizdot gan vajag: tā savai naudai ieprogrammē atgriezties. Un vēl – naudai patīk, ka to pārskaita! Ir jau arī ticējums – ja dzeguze aizkūko bez naudas kabatā, tad visu gadu vienmēr trūkst naudas, bet, ja makā nēsās zivju zvīņas, tad vienmēr būs nauda.
Katru šo tik vienkāršo gudrību neviļus gribas attiecināt uz ikdienu, kurā dzīvojam un kuru veidojam katrs pats un kur valsts mērogā to pašu dara valdība un Saeima, cilvēki, kuriem pilsoņu vairākums uzticējis pārvaldīt valsts naudas maku. Ja par dažiem ticējumiem var pasmaidīt, pat pasmieties, tad par valsts finanšu tērēšanas un vairošanas prasmi gan nemaz.
Gadu gaitā dzirdēts gan tas, ka naudas ir tik daudz kā nekad, gan solīti treknie gadi, bet varas vīru izteikumi, tā vien šķiet, mudinājuši to kaut mazumiņu bez raizēm laist pa vējam. Laikam jau ar domu, ka gan jau kaut kur aizķersies.
Pat mazam bērnam stāsta, ka nauda ir jānopelna, tad varēs nopirkt to, ko kārojas. Latvijā, vienalga, valsts, pašvaldību, NVO līmenī, ir cita attieksme – nauda jāapgūst. Vai tie Eiropas Savienības fondi, vai iespēja tikt pie vietējās kases. Ja kaut kur ir miljons, un tas parasti ir paredzēts kādam mērķim, tad lielākā galvas lauzīšana ir par to, ko varētu izdomāt izdarīt, lai pie šīs naudas tiktu. Un vēl nervozāka kļūst situācija, ja pašu līdzfinansējums ir vien pārdesmit procentu, jo tas taču nieks. Taču arī tā ir nauda! Vai to nebūtu lietderīgāk izmantot, to apspriest aizmirstas, bet varbūt nav pieņemts. Nav jau uzreiz jākliedz, ka kaut kas tiek iztērēts bez jēgas, bet sauciens ir vien par to, kas svarīgāks un kur lielāks ieguvums cilvēkiem un nākotnei.
Šonedēļ medijos izskanējis Saeimas deputātu satraukums, ka valdība četros gados grib par 21, 3 miljoniem eiro veikt izglītības kvalitātes monitoringu. Izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas izveidē kopš 2018. līdz 2024.gadam ieguldīti jau 4,13 miljoni eiro. Kā tiek skaidrots, par šo finansējumu izveidoti pieci rīki, no kuriem divi – augstākās izglītības absolventu un profesionālās izglītības absolventu monitoringa – ir pieejami publiski. Skolu efektivitātes monitoringa rīks, risku identificēšanas rīks un pedagogu pieprasījuma – piedāvājuma prognozēšanas rīks pieejams ierobežotam lietotāju lokam. Kā ar tiem rīkiem rīkojas, ko iegūst un ko ar iegūto dara, tas, protams, profesionāļu ziņā.
Tagad Izglītības un zinātnes ministrija plāno atvēlēt 21,288 miljonus eiro, lai sistēmu attīstītu. Finansējumu novirzīs skolēnu individuālā snieguma monitoringam, izglītības kvalitātes monitoringa rīku un datu pieejamībai, pašvaldību un skolu kapacitātes stiprināšanai darbam ar datiem un citiem pasākumiem.
Saeimas deputāti izteica dažādus viedokļus, gan aizstāvot ideju, ka jāzina par katru skolēnu, lai palīdzētu viņam un sistēmai, kā to izdarīt, gan, kā vērtēja “Apvienotā saraksta” deputāts Česlavs Batņa, sakot, ka iecere izskatās “pēc Eiropas naudas apgūšanas”. Tāpat, pēc deputāta teiktā, šobrīd jau ir zināms projektu īstenotājs, kā arī norit sarunas ar digitālo rīku izveidotājiem par dalību rīku izveidē. Deputāts atgādināja par skolvadības sistēmu “e-klase.lv”, kas jau šobrīd piedāvā monitorēt datus.
Par iezīmētā finansējuma lietderīgu izmantošanu bažas jau paudusi Valsts kontrole. Kā vēstīts, izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas attīstībā līdz 2029.gadam plānots ieguldīt 21,288 miljonus eiro. 11,87 miljonus eiro plānots pārdalīt no budžetā atvēlētā finansējuma interešu izglītībai.
Patiesi – miljons naudiņas uz vienu pusi, miljons uz otru, un katram skaidrs, ka var taču kaut kas neizdoties, jo apstākļi tā sakrituši. Šādu stāstu ir gana daudz. Nav vērts pieminēt.
Runājot par monitoringu, kas tulkojumā nozīmē uzmanīšana, novērošana – apkārtējās dabas, vides stāvokļa novērošanas, kontroles, analīzes un prognozēšanas sistēmu – šajā gadījumā iznāk, ka monitorēs katru skolēnu, būs dati par katru – ko māk, kādā līmenī. Nu un? Vai kāds iedegs sarkano gaismu, lai kas mainītos? Tas droši vien jau būs nākamā projekta uzdevums, kurā tad varēs iekļaut risināmās problēmas, kuras vairs nebūs aktuālas, jo vietā būs nākušas sarežģītākas, kuras iepriekš neviens neparedzēja.
Var jau runāt, diskutēt, bet jautājums taču paliek – kur likt tos miljonus eiro? Ticējums māca, ka nevajag uzreiz iztērēt, ekonomisti savukārt runā par ilgtspēju, kuras kategorijām domāšana vēl nav nobriedusi.
Komentāri