Glaunā veikalā par pārdesmit eiro pirktai vējjakai pēc nedēļas kabatā izirst caurums. Vēlāk pa visiem galiem ārā lien nenostiprināti diegu gali. Tirgū nopirktiem zābaciņiem trešajā dienā sāk atlīmēties papēdis. Pēc divām nedēļām pārlūst zole.
Ne viens vien pirkums šoruden sagādājis vilšanos par to, ka ražotājiem trūkst izpratnes par preču kvalitāti. Ja atminas pārdevēja ieteikumus un nolūkotajai precei veltītos slavas vārdus, pārņem arī dusmas. Var jau vainot valkātāju par neprasmīgu preces lietošanu, bet cik gan brutāli jauniegūtais apģērbs vai apavi būtu jānēsā, lai labas kvalitātes preci tik īsā laikā tā sabojātu!?
Pēc šādiem gadījumiem arvien skaidrāk saredzu, ka tik tiešām dzīvojam patērētāju sabiedrībā. Un kā gan nedzīvosim, ja viss tiek darīts, lai mēs atkal un atkal kaut ko nopirktu. Preces tīšuprāt tiek ražotas tādas, lai visai drīzā laikā klients atkal ko nopirktu. Savulaik varēja nopirkt zābakus vismaz trim ziemām, tagad varam būt laimīgi, ja tie godam nokalpo vienu sezonu. Visu bērnību līdz pat vidusskolas gadiem skatījos vienu televizoru – melnbalto kasti, kurai, ja kādu reizi nerādīja attēlu, atlika vien nedaudz uzsist ar dūri. Pēdējo pāris gadu laikā ģimene iegādājusies divus jaunus televizoru modeļus. Ne tādēļ, ka gribētu skatīties modernāku tālrādi, bet tie pēc dažiem gadiem vienkārši nobrūk pavisam. Pēc īsāka vai ilgāka laika esam spiesti pirkt jaunas ierīces, apģērbu, citas sadzīvē nepieciešamas preces. Nereti dzirdēta gudrība – laba manta arī maksā dārgi. Taču vairākkārt pierādījies, ka arī liela cena nedod garantiju, ka iegādātā prece tiešām ilgi kalpos.
Līdzīgi ir arī ar gluži sadzīviskiem pirkumiem, piemēram, pārtiku. Iepirkumu groziņos liekam arvien gatavākus produktus. Piemēram, iegādājamies nevis vienkārši maizes kukulīti, bet jau sagrieztu šķēlītēs. Turpat ir arī jau izvārītas galda bietes, marinēti gurķīši, vēl karsti, grilēti vistu šķiņķīši, sagriezti dažādi salātiņi… Kāpēc gan cilvēkam pašam kaut ko darīt, ja var nopirkt jau gatavu? Turklāt tas taču sanāk lētāk, prasa mazāk laika un pūļu, nekā izaudzēt un pagatavot pašam.
Šādu attieksmi audzina tirgotāji un mārketinga kompānijas, kas nesnauž un mākslīgi rada pieprasījumu pēc arvien jaunām un, iespējams, nevajadzīgām lietām.
Nožēlojami, ka šāds patērētāju sabiedrības dzīvesveids mūs pašus padarījis par preci, iegrūžot pelnīšanas sacīkstēs, kuru mērķis ir mudināt nopelnīt vairāk, lai varētu atļauties kaut ko vairāk nopirkt. Anda Dzenža
Komentāri