“Druvas” lasītāju 2005. gada aptaujā Cēsu pilsētas ģimnāzijas direktores vietniece audzināšanas darbā, latviešu valodas un literatūras skolotāja Inese Lāce tika sveikta ar titulu “Par emocionāli piesātinātu režiju izglītojošos pasākumos”.
Vairākus gadus skolotāja pulcina ģimnāzistus, kuri vēlas piedalīties literāri muzikālos uzvedumos, kas emocionāli uzrunātu kā jauniešus, tā arī pieaugušos. Šiem uzvedumiem skolotāja pati raksta scenāriju, nereti tajos izmanto arī skolēnu rakstītās esejas. Radošie darbi ir tik iespaidīgi, ka jauniešu grupu aicina uzstāties arī ārpus ģimnāzijas un izglītības iestāžu rīkotajiem pasākumiem. Tā noticis arī šogad.
Par savu 2006. gada lielāko notikumu Inese Lāce teic, ka tā ir mazdēla Mika Zviedrāna piedzimšana. “Jaunas paaudzes ienākšana man lika aizdomāties par savu izcelsmi, par mājvietas nozīmi, par mammas un patēva māju. Man šķita svarīgi izveidot paaudžu satikšanās centru. Nešaubīdamies paņēmu bankā kredītu, lai lauku mājai ieliktu logus, atjaunotu durvis, lielajā sanākšanas istabā atjaunotu dēļu grīdu.” Skolotāja vasarā daudz laika veltījusi remontam, lielajā atjaunošanas plānā aktīvi darbojoties kopā ar dēlu Mārtiņu, pirms rudenī viņš devies mācīties uz Kembridžas koledžu. Tagad Inese pārliecinājusies, kas ir eiro remonts. Vēl atlicis uzbūvēt kamīnu. Nākošvasar mājai tiks uzlikts jauns jumts. Tam viss sagatavots. Māja būvēta pirms 60 gadiem, un atjaunotne nākusi pašā laikā.
“Mani aizrāva roku darbs, restaurējot koka grīdu. Paralēli tam domas raisījās par radošām iecerēm. Biju apņēmusies mācību gada sākumā iestudēt jaunu uzvedumu, kurš pirmo reizi tika izrādīts rajona pedagogiem skolotāju dienas svētkos. Tapa kāda senāka iecere. Atceros, kā 8. klasē lasīju vācu autora Mihaela Endas romānu pasaku “Momo”, un tagad izmantoju fragmentus no šī romāna. Darbā paustā filozofiskā doma par laika piepildījumu pusaudžu gados gan interesē maz, bet savulaik tas uz mani atstāja iespaidu. Skolotāju dienā apbalvojumus par labi paveiktu darbu saņem pieredzes bagāti cilvēki, kuri noteikti domājuši par laika ritumu. Ikdienā saskaramies ar sajūtu, ka neko nevar paspēt, jo tā ir mūžīga problēma, un cilvēki cenšas atrast atbildi uz jautājumu, kas ir piepildīts laiks. Romānā pasakā ir dotas savas atbildes uz šo jautājumu, un tās mani zināmā mērā apmierina. Tu zini, kas ir svarīgi, bet, lai cik ironiski nebūtu, tev tam nekad nav laika.
Man, piemēram, pietrūkst laika starp radošo darbu stundās, skolā un dzīvi kopā ar tuvajiem cilvēkiem. Es nesaku, ka pati atrodu visam laiku, bet, izrādās, ka svarīgi ir arī tas, kā vakarā pasēdi, domājot par aizvadīto dienu. Izrādās, ka tas ir svarīgi. Pelēkais cilvēkā noliedz sirsnīgu un brīvu attieksmi, iekšējo piepildījumu, bet izrādās, ka tas ir laiks, ko glabājam sirdīm, kā teica meitene Momo. It nemaz nešaubījos, ka atbilstošākā mūzika, kas papildinās tēmu par laiku sirdī, ir Imanta Kalniņa dziesmas, lielākoties ar Vika tekstiem. Tāpēc tās izraudzījos muzikālajai daļai.
Man vienmēr paticis veidot uzvedumus skolotājiem, jo zinu, ko viņi jūt. Pati, skolā strādājot, esmu to caur sevi izdzīvojusi. Zinu, ko skolotāji pārdzīvo, pie tam viņi ir uzmanīgi klausītāji. To esmu novērtējusi ne vien es, bet arī radošās grupas jaunieši. Skolēniem, kuri piedalījās uzvedumā, vērtīgākās šķita sajūtas, kuras līdzi nes domu par laiku, kurā blakus ir mūžība un mirklis. Jauniešus ļoti uzrunāja Imanta Kalniņa mūzika. Ar šo uzvedumu esam jau vairākkārt uzstājušies – arī strādājošajiem un pensionāriem. Ik reizi uzvedums sasniedz kulmināciju, kad skan dziesma “Es esmu bagāts”. Dziesmā ir vārdi “Man pieder viss, kas ar mani ir noticis”. Adventes laikā ar uzvedumu iecerēts uzrunāt ģimnāzijas skolēnus un viņu vecākus. Šogad skolā esam uzņēmuši daudzus ārzemju viesus, kurus interesējusi izglītības attīstība. Secināju, ka šajā jomā esam tālu tikuši un no mums jau smeļas pieredzi tādu valstu kā Vācijas un Norvēģijas pārstāvji. Ģimnāzijā lepojamies ar ļoti moderno fizikas kabinetu, ar iespēju sportot tik mūsdienīgā sporta hallē. Ārzemnieki apbrīnojuši mūsu spēju vienlaicīgi iesaistīties vairākos projektos, arī starptautiskos, un tos ļoti veiksmīgi īstenot. Šogad vairākkārt bijusi iespēja novērtēt skolas veiksmīgi izveidoto komandu, skolotājus, kuri strādā vienotam mērķim un to dara ar patiesu prieku. Ģimnāzijas audzēkņu sasniegumi par to liecina. Ģimenē bija tā laime aizrautīgi sekot līdzi peldēšanas sportam, jo meita Laura, 6. klases skolniece, regulāri piedalās valsts sacensībās, startējusi Jelgavā, Daugavpilī, Rīgā, arī Pērnavā.
Priecājos par tiem Cēsu cilvēkiem, kuru rokās ir pilsētas dzīve – kultūras un saimnieciskā. Vai daudzi var lepoties ar tik grandioziem un lieliski noorganizēties svētkiem, kāda bija Cēsu 800 gade? Tajos bija radīta iespēja atpūsties un gūt iespaidus ikvienā vecumā.
Domājot par to, kas “Druvas” lasītāju aptaujā pelnījis godu kļūt par 2006. gada laureātu, man prātā nāk ceļš, ko šogad gājām līdz Cēsu svētkiem. Te es domāju pilsētas sakoptību, svētku sarīkošanu, viesu uzņemšanu. Tādu darbu nevar paveikt ne viens, ne daži cilvēki. To var īsta komanda un ar izciliem līderiem – brīvas, radošas personības. Tādas ir pilsētas domes veidotajā komandā. Ja man ļauts izteikties, tad par “Druvas” 2006. gada aptaujas laureātu izvirzu Cēsu domes komandu.”
Komentāri