Šodien ir Starptautiskā māsu diena. Medicīnas māsa veselības aprūpē ir tas speciālists, bez kura neiztikt nevienā posmā, arī ne bērnudārzā, skolā, arī ne pansionātā. Māsa vai māsiņa, kā nereti mēdzam saukt šis profesijas pārstāves, visticamāk, būs vajadzīga arī tad, kad operācijas veiks un diagnozes noteiks tik izcilas tehnoloģijas, ka cilvēks to izpildījumam nevarēs līdzināties. Taču kas varēs aizvietot smaidu, siltu roku uz pleca, nomierinošus vārdus tieši tajā brīdī, kad slimniekam visgrūtāk, kad māc bailes un neziņa?
Baltos halātus un cepurītes ar sarkanu krustiņu jau sen nomainījuši visdažādāko krāsu apģērbi, nav vairs māsiņām tās noteiktās formas, pēc kādas tās pazinām jebkurā medicīnas iestādē. Bet tāpēc jau nav mainījies kas cits – atsaucība, laipnība un uzmanība pret pacientu. Pēc tā noteikti varam atpazīt medicīnas māsu.
Māsu darbs gadu desmitiem nav novērtēts ar atbilstošu atalgojumu, bet, domāju, ar sabiedrības attieksmi gan. Nez, vai var atzīties, ka joprojām slimniekam, kas beidz ārstēties, tieši māsiņai vai māsiņām gribas pateikties ar puķu pušķi vai konfekšu kasti. Nu tā, kā mēs sakām paldies tuviem cilvēkiem.
Jācer, ka medmāsu atalgojums kļūs aizvien atbilstošāks tam, ko speciālistes ik dienu ieliek savā darbā. Tad māsām pēc padarītā vienā darbavietā nebūs jāsteidz uz darbu citā.
Žēlsirdīgās māsas, kas klosteros kopa slimniekus, bija zināmas jau senāk, bet medicīnas māsas profesijas principus 19.gadsimtā definēja Florence Naitingeila, kuras dzimšanas dienā – 12.maijā – atzīmējam Māsu dienu. Un šie principi nav mainījušies – koncentrēties uz pacientu aprūpi un iespējamo labāko apstākļu nodrošinājumu ir aktuāli joprojām, taču mūsdienu māsas vairs nav tikai ārstu asistenti, bet augsti kvalificēti medicīnas darbinieki. Un paldies, ka viņas to prot savienot – sūtību un prasmes.
