Pagājušajā nedēļā skolotāji streikoja, lai pievērstu uzmanību pedagogu atalgojuma problēmām. Tomēr streikošana šādā formā nav efektīvs veids, kā piespiest politiķus pildīt izvirzītās prasības.
Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībai ir vairākas prasības, taču centrālais jautājums ir par pedagogu algu aprēķināšanas modeli – lai to pilnveidotu, ir nepieciešami papildu līdzekļi no budžeta. Īpašs uzsvars arodbiedrības skaidrojumā par streiku ir uz pirmsskolas un mazajās izglītības iestādēs strādājošo un atbalsta personāla nepietiekamo atalgojumu. Audzinātājiem bērnudārzos alga uz rokas ir zem 400 eiro, un auklītēm vēl mazāk. Šādā situācijā nav brīnums, ka pirmsskolas mācību iestādēs trūkst cilvēku, kas vēlas tur strādāt.
Nav šaubu, ka pedagogu un citu ar bērniem un jauniešiem strādājošo profesionāļu atbalstīšanai būtu jābūt vienai no prioritātēm. Tas, cik spējīgi un motivēti ir šie darbinieki, lielā mērā ietekmē arī jaunās paaudzes sociālo un intelektuālo attīstību. Latvija nevar pretendēt uz nekādu attīstības uzrāvienu, ja tā neieguldīs savos cilvēkos un viņu izglītošanā. Taču Latvijas izglītības sistēma lielā mērā balstās uz entuziasmu. Turklāt tā sagrūs, kad esošie pedagogi masveidā paziņos, ka “mums vienreiz pietiek”.
Pagājušās nedēļas protesta akcija, pieteikta kā brīdinājuma streiks, tādējādi ir mēģinājums norādīt uz lielajiem riskiem, kurus rada nepietiekams valsts atbalsts izglītības nozarei. Tanī pašā laikā konkrētajā situācijā ir grūti runāt par izvēlētā risinājuma efektivitāti.
Pedagogi nolēma streikot tad, kad valsts budžets faktiski jau bija gatavs. Izglītības darbinieku arodbiedrība gan skaidroja, ka pārdalīt finansējumu esot iespējams arī pēc budžeta pieņemšanas, tomēr grūti iedomāties, ka pēc tam līdzekļus atrast būs vieglāk nekā vēl budžeta izstrādes laikā. Arī vēl pirms streika pedagoga algu reformai Saeimas Budžeta un finanšu komisija rezervēja deviņus miljonus eiro, kas paņemti no līdzekļiem, kas iedalīti “neparedzētiem” tēriņiem. Uz kādu citām jomām jau apsolītu naudu arodbiedrība tagad cer?
Lai šādai streikošanai būtu reāla ietekme uz budžeta veidošanu, pasākumam bija jānotiek, vēlākais, oktobrī. To, kas īsti ir streiks, Latvijas pedagogiem derētu pamācīties no strādājošajiem Lielbritānijā, Vācijā vai Francijā. Kad tur streiko kādā nozarē strādājošie, tad to nevar neizjust liela daļa sabiedrības – pat tie, kas ar konkrēto nozari nav tieši saistīti. Protams, ka tas izraisa pamatīgas neērtības citiem. Taču streika ideja jau ir tieši tāda – ar šīm neērtībām strādnieki uzsver, kādas neērtības esošajā situācijā ir jāpacieš viņiem pašiem un cik daudzi citi no viņu darba ir atkarīgi. Latvijas pedagogu brīdinājuma streiks turpretim ir tāda klasiska vietējā pieeja, kurā apdalītie sanāk kopā klusām dalīties neapmierinātībā, varbūt kāds valdības pārstāvis pat atnāk pie viņiem parunāties, un dzīve pēc tam turpinās bez īpašām izmaiņām.
Pašreizējos apstākļos nav runas par to, cik reālistiski ir izpildīt pedagogu prasības – neba nu izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile ir vienīgā, kas ir skeptiska par to, cik lielā mērā tas patlaban ir iespējams. Toties šāda veida neefektīvā protestēšana reālu labumu gan var dot arodbiedrības vadībai – izliekoties par savu pārstāvju interešu aizstāvjiem, viņi nodrošina paši savas pozīcijas organizācijā.
Skolotāju streika dienā notika arī kaut kas īpatnējs – Saeimas Budžeta un finanšu komisija atbalstīja priekšlikumu palielināt Ministru prezidenta, ministru, parlamentāro sekretāru, kā arī Saeimas frakciju un komisiju vadītāju algas. Šī bija sagadīšanās, tomēr šī sagadīšanās bija spilgta. Gluži tāpat kā pedagoģijā, arī politikā atalgojumam ir jābūt konkurētspējīgam, lai šis intensīvais darbs neatbaidītu potenciāli spējīgus darbiniekus. Protams, var jau norādīt, ka daudzi no politiķiem šī joma ir pievilcīga gluži citu iemeslu dēļ, taču arī tas nav arguments pret algu palielināšanu, ja vien pārējie apstākļi to atļauj. Un, ja jautājums par algu palielināšanu politiķiem bija Saeimas komisijas sēdes dienaskārtībā un ja tam bija iegūts atbilstošs atbalsts un pamatojums, nebija iemesla šo jautājumu neizskatīt tajā dienā, kad skolotāji streiko. Tāpat ir skaidrs, ka politiķu algu palielināšanai nepieciešamie 740 tūkstoši eiro ir sīkums pret līdzekļiem, kas tiek pieprasīti pedagogu atalgošanai.
Un tomēr – pati izpratne par to, kurām nodarbināto grupām nākamgad algas ir jāpieliek un kurām ne, ir nepatīkams signāls ne jau tikai pedagoģiskajā darbā strādājošajiem. Nevar nepamanīt, ka Latvijā ir jomas, kurām nauda atrodas vienmēr, piemēram, lidsabiedrības “airBaltic” stutēšanai, un ir tādas, kam parasti liek pagaidīt labākus laikus. Jā, ar labām algām motivēti valsts augstākie darbinieki ir ļoti svarīgi, “airBaltic” ir svarīgs. Bet arī skolotāji ir svarīgi. Vien atšķirībā no “airBaltic” skolotāji nebankrotē, skolotāji turas. Un, kamēr viņi turas, tikmēr citi var turpināt domāt, ka situācija ir normāla.
Komentāri