Atzīmējot pavasara saulgriežus, Lielo dienu, tiek teikts, ka tā ir gaismas uzvara pār tumsu. Arī kristīgajās Lieldienās ir šī pati vēsts – gaismas uzvara pār tumsu.
Ja Ziemassvētki cilvēkiem ir tuvāki, jo saistās ar brīnišķīgu notikumu – bērniņa piedzimša- nu -, Lieldienas nāk ar daudz skarbāku notikumu – Jēzus krustā sišanu. Tajā pat laikā Lieldienas sniedz augšāmcelšanās vēsti, kas ir pāri visam. Kristīgajā pasaulē tieši Lieldienas ir nozīmīgākie svētki, un klusā nedēļa, ko izdzīvojam šobrīd, ir nozīmīgākā nedēļa Baznīcas gadā.
Šodien Zaļā Ceturtdiena (01.04.), kurā tiek iedibināts Svētais vakarēdiens, šī diena iezīmīga ar vēl kādu notikumu, par ko gan jau būs dzirdējis vai ikviens. Jēzus mazgā saviem mācekļiem kājas. Varbūt liekas, kas tur liels, bet, lasot Bībeli, vienmēr jāņem vērā tā laika konteksts. Tolaik cilvēki staigāja basām kājām vai sandalēs, ceļi bija putekļaini, tādēļ kājas ātri kļuva netīras, un, ienākot namā, tās vajadzēja nomazgāt. Gluži kā mēs novelkam apavus. Bagātos namos kāju mazgāšanu veica zemākas kārtas kalps, tā bija daļa no viesmīlības.
Kad Jēzus paņēma dvieli un sāka mazgāt mācekļu kājas, tas viņiem bija pilnīgi negaidīti. Dieva dēls Jēzus pazemojas līdz viszemākā kalpa lomai. Jādomā, ka šajā brīdī mācekļu vērtību sistēma tika apgriezta pilnīgi otrādi. Viņi vēl būtu gatavi mazgāt kājas savam Skolotājam, bet te viss pretēji.
Šajā laikā ikvienam vajadzētu padomāt, kā vērtējam sevi un apkārtējos, vai neceļam sevi augstāk par pārējiem? Pasaulē netrūkst cilvēku, kuri vēlas, lai viņiem tiktu izrādīta atbilstoša cieņa, lai gan patiesībā viņiem pirmajiem vajadzētu mesties ceļos pie līdzcilvēku kājām. Taču esam kļuvuši tik jūtīgi, ka mazākā nenovērtēšana, kad liekas, esmu to pelnījis, tiek uztverta ļoti sāpīgi. Komandas spēlētājs, kurš uz vienu spēli tiek atsēdināts rezervistos, apvainojas uz treneri. Kāds politiķis, kurš sacerējies uz kādu svarīgu amatu, tomēr tiek apiets, atsakās samierināties ar ko mazāku. Kora dalībnieks, neticis pie cerētā solo dziedājuma, pamet kolektīvu.
Tāpēc katru reizi, kad sākam domāt par to, vai mums izrāda pietiekami daudz cieņas, atcerēsimies Zaļās Ceturtdienas notikumu, kad Jēzus, Dieva dēls, mazgā kājas saviem mācekļiem. Patiesi liels ir tas, kuram piemīt šī īpašā pazemība, kas viņu padara gan par kalpu, gan par karali.
Šis laiks liek mums izdarīt daudzas izvēles, tostarp tik vienkāršo– iet svētkos ciemos vai nē? Tas nav atļauts, bet, domāju, katrs tomēr pārdomājis šo iespēju. Lai gan patiesībā tiek prasīts tik maz. Un tad varam padomāt par daudz lielāku izvēli, kas bija jāizdara Jēzum, pirms atdot sevi krustā sišanai. Neilgi pirms apcietināšanas viņš lūdz Dievu: “Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, lai šis biķeris iet man garām!” Varam pārdomāt, kas būtu, ja Jēzus tomēr pašās beigās būtu pateicis – nē, es nedzeršu šo biķeri!
Viņam bija ļoti bail no gaidāmās nāves pie krusta. Mēs nespējam iedomāties, kā viņš jutās, jo nevaram iedomāties, kā jūtas cilvēks, kuram pasaka, ka viņam tiks izpildīts nāves sods. Jēzus atradās vissarežģītākās izvēles priekšā, un tajā brīdī viņš centās atraut skatu no sevis un pievērsties tam, kas atrodas otrā svaru kausā. Un tur atrodamies mēs!
No vienas puses, Jēzum tīri cilvēcīgi gribējās pasargāt sevi no sāpēm, kauna un mokošas nāves pie krusta. No otras puses, viņš apzinājās, ka izvēle glābt sevi nozīmē visas cilvēces pazudināšanu.
Ģetzemanes stāstā, iespējams, vissvarīgākais brīdis ir pauze starp lūgumu “Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, lai šis biķeris iet man garām!” un Jēzus izvēli – “Tomēr ne kā es gribu, bet kā tu!”. Mēs nezinām, cik tā bija gara, bet tajā koncentrējās radīšanas stāsta un grēkā krišanas atrisinājums. Mazs mirklis, tomēr tik ļoti piesātināts.
Tāpēc šajā nedēļā īpaši esam aicināti padomāt arī par izvēli. Par izvēli, kas bija jāizdara Jēzum, par izvēlēm, kas jāizdara mums. Vai domājam tikai par sevi, sevis pasargāšanu, vai tomēr mums svarīgi līdzcilvēki, arī nepazīstami, kurus var ietekmēt mūsu izvēles. Arī par izvēli, kuru izdarīja Jeruzalemes iedzīvotāji, Palmu svētdienā sveikdami Jēzu – Ozianna, lai slavēts tas, kas nāk tā Kunga vārdā! -, bet pēc dažām dienām jau kliedzot – sit viņu krustā! Vai arī mums nav tā gadījies, ka vienu dienu kādu apbrīnojam, bet pēc dažām jau aiz muguras, vai pat atklāti iegāžam šajā medus mucā pamatīgu darvas spaini. Kādas ir mūsu izvēles?
Komentāri