, ”Druvas” aptaujā ”Gada cilvēks 2005” tituls ”Par mērķtiecību Jaunpiebalgas attīstībā”
Aizvadītās Saeimas pēdējie gadi Jaunpiebalgai bija veiksmīgi. Pašvaldības iepriekšējo gadu darbs vainagojās ar rezultātiem, apliecinot, ka, sistemātiski strādājot, ir iespējams saņemt valsts un Eiropas atbalstu attīstībai. Izdevās iekļūt valsts investīciju programmā, uzcēlām vidusskolas sporta zāli. Turpinām darboties Austrumlatvijas upju baseinu ūdenssaimniecības projektā, kura ietvaros pretendējam uz ES kohēzijas fonda līdzekļiem, lai sakārtotu pagasta ūdens apgādes un kanalizācijas sistēmu. Diezgan liela nauda laukos ieplūda kā lauku atbalsta maksājumi, un arī zemnieki ir sajutuši Eiropas fondu atbalstu. Mūsu pagastā gan neredzam spilgtus izrāvienus, bet uzņēmēji, zemnieki, kuri meklē risinājumus un strādā, arī mērķtiecīgi attīsta savu uzņēmējdarbību, saimniecības.
Pie aizvadītā perioda veiksmēm nosacīti jāpieskaita arī administratīvi teritoriālās reformas 104 novadu projekta pārtraukšana. Manuprāt, šis modelis bija galīgi neveiksmīgs. Tas noteikti nesekmētu lauku pašvaldību attīstību.
Taču diemžēl aizvadītajos četros gados ne Saeima, ne valdība lauku pašvaldībām neradīja ilgtermiņa stabilitātes sajūtu. Arvien vairāk valsts ieguldījumi pašvaldībās atkarīgi no partijas piederības, budžeta dalīšanas kampaņām, pazīšanās un citiem neprognozējamiem faktoriem.
Gada sākumā “nezināmu” iemeslu dēļ tika pārtraukta valsts investīciju programma. Tas kārtējo reizi pierādīja, ka pašvaldību attīstības plānošana un darbība ir palikta zem sitiena, grūti rēķināties ar valsts solīto. Mēs ieguldījām līdzekļus sporta zāles pabeigšanai, balstoties uz to, ka saņemsim atbalstu no investīciju programmas, bet … programma pārstājusi eksistēt. Tajā pašā laikā redzam, ka tiek uzsākti jauni projekti, kaut nav pabeigti iepriekšējie.
Ko sagaidu no jaunās Saeimas un valdības? Gribētos ticēt, ka koalīcija, kura veidos jauno valdību un pēdējos divus gadus stabili strādājusi, varētu novērst iepriekšējā perioda nestabilitāti, ka valstī tiks radīts uz ilglaicīgu stratēģiju balstīts atbalsts lauku reģioniem un pašvaldībām.
Laukos jāsaglabā un jāpilnveido skolas, kultūras nami, jānodrošina sakaru, medicīnas un citu pakalpojumu pieejamība. Ja tas nenotiks, cilvēku aizplūšana uz pilsētām un ārvalstīm turpināsies, pagastos nebūs iedzīvotāju, kas vēlētos sūtīt bērnus skolās, kurām nav līdzekļu, kuras nevar mūsdienīgi aprīkot. Bet nesen uzzināju, ka ierēdņi jau saplānojuši: Eiropas līdzekļu renovācijai pietiks tikai 60 līdz 70 procentiem skolu. Kas saņems naudu – pilsēta vai lauki? Šim teikumam beigās liekama ne tikai jautājuma zīme, bet arī daudzpunkte.
Taču uz lauku attīstības problēmu jāskatās arī no otras puses, proti, jādomā par saprātīgu spēku koncentrēšanu. Neesmu administratīvi teritoriālās reformas pretinieks. Esmu par reformu, kas notiek, pašvaldībām meklējot un atrodot risinājumus kopīgam darbam. Vissvarīgākais, lai neciestu cilvēki, lai saglabātos visi pašreizējie centri un pakalpojumi kļūtu kvalitatīvāki.
Pastāv gan viedoklis, ka jautājumus var risināt, balstoties uz sadarbības līgumiem. Bet vai ir daudz piemēru veiksmīgiem risinājumiem, kur divu, trīs pagastu deputātu sastāvi kopīgi darbojas praktiskās jomās. Vai līgumi neradīs birokrātiskas barjeras un ļaus operatīvi darboties?
Protams, nav vienas receptes, kā rīkoties. Katrai pašvaldībai jāmeklē savi, individuāli ceļi. Tikai no deputātiem atkarīgs, kādi tie būs. Taču nereti ir acīmredzamas situācijas, kad kopējs risinājums dotu labumu abām pusēm. Ja divos kaimiņu pagastos ir skolas un abas nīkuļo, vai nebūtu labāk laikus pieņemt lēmumu un veidot vienu spēcīgu mācību iestādi, nekā ļaut, lai abas kļūst aizvien vājākas?
Jādomā arī, kā paaugstināt pašvaldību kapacitāti. Prasības aizvien pieaug. Mums, nelieliem lauku pagastiem, ierobežotās finanšu iespējas neļauj algot pietiekami daudz speciālistu. Lielajās pašvaldībās katrā sfērā strādā divi, trīs darbinieki, kuri dziļi pārzina savu nišu. Mazajās viena darbinieka ziņā ir vairākas jomas. Lai kā cilvēks cenšas, viņš nekad nevarēs tās pārzināt tik detalizēti. Kadru jautājumi kļūst aizvien aktuālāki. No nākamā gada daudz augstākas kvalifikācijas prasības būs bāriņtiesām. Tajā vajadzēs piecus profesionāli izglītotus speciālistus. Nebūs viegli tos atrast. Jau tagad dzirdam, ka sāk trūkt arī kultūras darbinieku. Lai celtu kapacitāti un izmantotu kopīgi pie-ejamos resursus, citu ceļu neredzu, kā apvienošanos.
Uzskatu, ka kavēties ar novada veidošanu pašvaldībām, kuras izvēlējušās šo ceļu, nav lietderīgi. Ja likums netiks mainīts, 2009. gadā, pirms pašvaldību vēlēšanām, administratīvā ceļā tiks izveidoti novadi, organizējot vēlēšanas jau jaunajā teritorijā. Neviens nevar prognozēt, kādu deputātu sastāvu ievēlēs, kāda būs pārstāvniecība un kuras teritorijas iedzīvotāji būs cietēji. Šobrīd, liekot kopā prātus un spēkus, iespējams sabalansēti atrisināt apvienošanās jautājumus. Jāizveido pārvaldes aparāts, pārvaldes shēma, lai līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām jau tā būtu apgūta.
Domāju, ka lauku iedzīvotāji nemaz nav lieli pretinieki reformai, kā tas kādreiz izskan. Bet pietrūkst skaidrojuma. Cilvēki nesaprot, kas būs ar pagastiem, ar centriem, ar dokumentu kārtošanu. Apvienošanās baida ar to, ka risināt dažādus jautājumus būs jābrauc nezin kur. Bet reformas pamatprincips ir tāds, ka katrā līdzšinējā pagasta centrā saglabāsies pakalpojumu pieejamība.
Patlaban notiek sarunas par Drustu, Zosēnu un Jaunpiebalgas iespējamo kopējo darbību. Mums jau ir daudzas iestrādes: kopēja krājaizdevu sabiedrība, kas atrodas Zosēnos; uz Jaunpiebalgas vidusskolu brauc mācīties bērni no Zosēniem, Drustiem; Drustos ir labas sporta un tūrisma tradīcijas. Ja nolemsim veidot kopīgus attīstības plānus, pamats ir.
Un vēl viens apsvērums, lai nekavētos ar novadu veidošanu, ir ”lodziņš”, kas lauku pašvaldībām paveras uz Eiropas līdzekļiem nākamajos septiņos gados. Ja zinām, ko gribam darīt, vienojamies, kādus projektus izstrādājam ES atbalsta iegūšanai, kur ieguldām apvienošanās dotāciju. Domāju, ka arī valdības solītais atbalsts – katrai pašvaldībai apvienošanās dotācija – 100 tūkstoši latu – ir nozīmīgs. Bet, protams, jācīnās , lai valsts atbalsts būtu lielāks, it sevišķi ceļiem, sakariem un transportam.
Nozaru attīstības plānos jāņem vērā lauku vajadzības. Pats svarīgākais – ceļi. Jābūt sakārtotiem ne tikai asfaltētajiem, bet arī grants ceļiem. Tiem jānodrošina atbilstošs segums, profils, jāsakārto un jāattīra no krūmiem grāvji. Ceļu politikai jābūt elastīgākai. Vēl viens jautājums, kurā gaidām atbildi no Saeimas un valdības – reģioni. Par reģionu pašvaldībām trūkst skaidrības, likumdošanas bāzes. Vai ministrijas piekritīs deleģēt tām pilnvaras? Un kā ar valsts reģionālo institūciju robežām? Šobrīd VID ir savas, LAD savas, VMD vēl citas….
Gribas cerēt, ka šī Saeima un valdības koalīcija ieviesīs pēctecību un dos stabilu pamatu lauku attīstībai, ka tiks izbeigta kampaņveidīga problēmu risināšana, kā tas bijis līdz šim. Pierakstījusi Andra Gaņģe
Komentāri