Arī Latvijas Televīzija pagājušajā nedēļā parādīja BBC filmu “Trešā pasaules kara komandcentrā” – tā stāsta par kodolkara sākšanos starp NATO valstīm un Krieviju Latgales dēļ. Filma jau labu laiku iepriekš Latvijā bija izraisījusi satraukumu, bet pēc filmas demonstrācijas Latvijā sašutuma izteicēju balsis ir vēl vairāk pastiprinājušās. Tomēr tam nevajadzētu novērst uzmanību no šīs filmas galvenā vēstījuma.
Filmā “Trešā pasaules kara komandcentrā” nudien netrūkst elementu, kurus būtu bijis labi veidot citādāk. Krimā un Ukrainas austrumu daļā notikušo scenāriju tieša pārcelšana uz Latgali var ienākt prātā tikai tiem, kuri nav īpaši iedziļinājušies patiesajā situācijā Latgalē. Vēl vairāk – filmā Latgales karogs ir separātistu simbolika, kas ir klaji nekorekti. BBC acīmredzot ir mēģinājuši filmā iekļaut pēc iespējas vairāk īstu detaļu, tomēr ironiskā kārtā vērība pret detaļām ir bijusi lielāka nekā vērība pret lielajām līnijām. Protams, ja filmas veidotāji būtu pievērsuši atbilstošu uzmanību reālajiem procesiem Latgalē, stāsts viņiem, visticamāk, nebūtu sanācis vispār. Latgale nav Donbass, un Daugavpils nav Doņecka.
Daudzi ļaudis Latvijā filmu ir uztvēruši ļoti nopietni. Vairāku Latgales pašvaldību vadītāji izplatījuši atklātu vēstuli, kurā kritizēta filma un uzsvērta tās negatīvā ietekme “uz Daugavpils pilsētas un Latgales reģiona kopējo tēlu un sociāli ekonomiskās attīstības perspektīvu”. Partijas “Saskaņa” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs arī pavēstījis, ka ir nodarīts ekonomiskais kaitējums Latvijai, jo kurš gan gribēšot sadarboties ar valsti, kurā ir tik lieli nestabilitātes draudi. Vairāki desmiti cilvēku, Latvijas krievu aktīvistus un eiroparlamenta deputāti Tatjanu Ždanoku ieskaitot, pagājušajā nedēļā piketēja pie valdības mājas – itin kā Latvijas valdība būtu LTV likusi šo filmu demonstrēt.
Daļa no šī sašutuma ir neviltota un veidojusies lokālpatriotiskā aizvainojumā par pieļāvumu, ka latgalieši varētu būt nelojāli Latvijai. Savukārt citos gadījumos BBC filmas rādīšana dažiem ir bijusi vienkārši izdevība sevi uzdot par lieliem Latvijas un Latgales interešu aizstāvētājiem un kritizēt valdību, ka tā nav pienācīgi skaļi pret šo darinājumu iebildusi. Taču dusmas par BBC un LTV te ir nevietā. Lai cik apšaubāmi ir daži no filmas veidotāju pieņemtajiem lēmumiem, tie nav galvenais šī darba vēstījums.
Jāsāk ar to, ka “Trešā pasaules kara komandcentrā” nav dokumentāla filma, un nevajag izturēties tā, it kā tā būtu. Jā, filmā ir iekļauti dokumentāli elementi. Arī komandcentra dalībnieki, kas piedalās scenārija “Krievija pret NATO” izspēlē, ir pavisam īstas personas, diplomātijas un militāro jautājumu profesionāļi. Taču pats scenārijs ir hipotētisks. Un ne jau tikai tāpēc, ka hipotētiska ir tā pamata premisa – prokrievisku separātistu sacelšanās Daugavpilī. Neviens nepretendē apgalvot, ka reālas karadarbības situācijā situācija attīstītos šādi un novestu pie tāda rezultāta. Tā ir situācijas modelēšanas spēle, un tās rezultāts ir atkarīgs no milzīga daudzuma dažādu faktoru.
Varbūt kādam ir grūti to atzīt, bet filma nemaz nav par Latviju. Latvija tajā ir tikai notikumu vieta, skatuves atribūts, butaforija. Tās vietā varēja tikt izvēlēta arī kāda cita valsts vai teritorija. Filma ir komentārs par starptautisko situāciju un to, kā uz konfliktu kādā NATO valstī reaģētu lielvaras. Tā izsaka vērtējumu gan par Krievijas ārpolitiku, gan par rietumvalstu spējām rīkoties. Krievija tiek rādīta agresīva un neprognozējama. Savās mājās un starptautiski mēģinot uzturēt priekšstatu par savu varenību, Maskava ir gatava uz visradikālākajiem soļiem, tai skaitā iesaistīšanos kodolkarā. Šajā ziņā filma ilustrē, kā britu diplomāti un militārie eksperti izvērtē rīcības variantus, lai stātos Krievijai pretī, bet vienlaikus neizprovocētu neproporcionāli plašu pretreakciju.
Šis viņu uzdevums nav viegls. Krievija ir viena, toties labi bruņota. Turpretim NATO partneru daudz. Viņi arī ir spēcīgi, bet viņiem papriekšu savā starpā ir jāvienojas. Filma itin reālistiski paredz, ka to izdarīt nebūtu viegli. Hipotētiskajam konfliktam Latgalē intensificējoties, vairākas NATO valstis filmā izveido koalīciju Latvijas aizstāvēšanai, tomēr pat šajā koalīcijā nav vienotības. Ja briti atturas no atbildes trieciena uz Krievijas, iespējams, kļūdaini izšautu kodolraķeti, tad amerikāņi rīkojas citādi. Tas savukārt atkal būtiski ietekmē situāciju un nozīmē konflikta vēršanos plašumā. Ar sekām ir jārēķinās arī tām NATO valstīm, kas amerikāņu rīcību nav atbalstījušas.
Filmas centrālā doma ir tieši šī. Tā uzdod jautājumu, vai neliela mēroga militārs konflikts starp NATO un Krieviju mūsdienu apstākļos varētu pāraugt 3. pasaules karā. Kāda šādos spriedzes apstākļos varētu būt Krievijas rīcība un kāda – NATO? Cik tālu katra puse ir gatava iet, reaģējot uz citas puses radikāliem soļiem? Cik ļoti NATO valstis ir gatavas aizstāvēt cita citu? Kādā veidā tās to darīs, un vai tas notiks pašā efektīvākajā veidā ar vismazāko postījumu apjomu? Neviens uz šiem jautājumiem nekļūdīgu atbildi pašlaik sniegt nespēj. Taču šos jautājumus uzdot ir veselīgi.
Komentāri