Novembris ir valsts svētku mēnesis. Izskan dažādas svinīgas runas, kas pušķotas ar zināmu patosu un lielāku optimismu nekā parasti. Bez patosa gan var iztikt, taču mazākais, ko varētu vēlēties no Latvijas iedzīvotājiem novembrī un visos citos laikos – neiestrēgt maldinošā nostalģijā par aizgājušajiem laikiem.
Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā pašlaik ir apskatāma Jura Dimitera personālizstāde “Priekškara paslēpes”. Likumsakarīgi, mākslinieks pašlaik tiek aicināts arī uz intervijām un viņam ir iespējas izteikt savu vērtējumu par dažādiem procesiem. Arī “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” pagājušajā nedēļā tika publicēta intervija ar viņu. Māksliniekam ir bijis daudz kas sakāms par mūsdienu sabiedriski politiskajiem procesiem. Tomēr īpaši zīmīga ir viņa attieksme par padomju režīma periodu. “Kā var nepatikt laiks, kad esi radījis savus labākos darbus, kad karjera nepārtraukti gāja uz augšu,” stāstījis J. Dimiters. “Šis laiks patīk cilvēkiem, kas tajā laikā veidojās, virzīja savu karjeru, guva lielākos panākumus. Man lielākais panākums bija 1989. gadā, kad man piešķīra Latvijas Nopelniem bagātā mākslas darbinieka titulu.”
Te gan derētu kaut ko atgādināt. Kamēr J. Dimiters varēja mākslinieciski izpausties, tikmēr citi cilvēki tika slodzīti cietumos par saviem uzskatiem. Gunārs Astra bija viens no disidentiem, kas tika tiesāts par “pretpadomju aģitāciju un propagandu”. Ģederts Melngailis, kas 80. gados Rietumos izplatīja informāciju par komunistu noziegumiem, tika ievietots psihiatriskajā slimnīcā Tālajos Austrumos. Līdzīgā veidā padomju režīms “ārstēja” vēl virkni citu Latvijas iedzīvotāju. Tikai 2015. gadā (!) Latvijas tiesa atcēla Ģ. Melngailim politisku iemeslu dēļ noteikto diagnozi.
Ir cilvēciski saprotami, ka ļaudis augstu novērtē to laiku savā dzīvē, kad viņi ir guvuši panākumus un tikuši novērtēti. Tomēr padomju laika “labās dzīves” slavinājumi ir jāskata kontekstā. Kāpēc vieniem bija panākumi, bet citiem cietums vai psihiatriskā slimnīca?
Es šeit neapgalvoju, ka uz padomju laikos slavu ieguvušiem māksliniekiem būtu jāskatās šķībi. Nekādā ziņā. Okupācijas laikā izauga daudzi spēcīgi un talantīgi rakstnieki, dzejnieki, mūziķi, gleznotāji, grafiķi utt. Šo cilvēku darbi arī šodien ir jēgpilni un bagātinoši. Arī J. Dimiters ir ievērojams un interesants gleznotājs un plakātu meistars.
Stāsts ir par ko citu – par spēju saskatīt sevi pašu saistībā ar tā laikmeta noteikumiem. Dažas no mūsdienās pašsaprotamām idejām tolaik bija aizliegtas. Bija cilvēki, kas par šīm idejām nerunāja. Bija tādi, kas prasmīgi mācēja runāt starp rindiņām. Arī J. Dimitera 80. gadu plakāti spilgti simboliski atainoja laikmeta paradoksus un atbalsoja ikdienā novērojamās ačgārnības, kuras oficiālā padomju retorika lika uztvert kā normu. Taču tolaik bija arī cilvēki, kas atteicās spēlēt šo spēli vispār – un vienmēr der atcerēties, kas ar viņiem notika. Vienam padomju laiks bija labs laiks tāpēc, ka tajā tika piedzīvoti personiski panākumi, bet citi tolaik tika mocīti par viņu uzskatiem. Un ir veselīgi apdomāt, kas šīs divas cilvēku grupas atšķir un ko īsti šī atšķirība stāsta par to laiku.
Intervijā J. Dimiters gan pamanās nonākt ar sevi pretrunās. Vispirms viņš stāsta, ka pozitīvā attieksme pret to laiku ir saistīta ar saņemto atzinību. Taču dažus teikumus vēlāk viņš saka: “Lai gan es nīdu to laiku varbūt pat vairāk nekā šo laiku, bet tolaik man bija, ar ko lepoties.” Patika un naids vienuviet. Tad kā īsti bija?
Un kā tad ir ar šodienu? J. Dimiters pašironiski norāda, ka ir dzīvojis 12 “valdnieku” laikā – sākot no Staļina un beidzot ar šodienu. “Totāla kolaboracionista dzīve,” viņš saka. “Jo es jau sadarbojos arī ar pašreizējo varu.” Arī šodienu mākslinieks raksturo kā autoritāru režīmu. “Šodien ir naudas autoritārisms, vismaz man tas ir desmit reižu smagāks nekā Brežņeva autoritārisms,” uzskata J. Dimiters. “Šobrīd ir prasts, primitīvs, vulgārs autoritārisms bez ideāliem.”
Protams, kapitālisms dara savu. Cilvēki nemaz nav jāpiespiež ar tiesām un žņaugiem. Viņi visu, kas vajadzīgs iekārtas pastāvēšanai, dara paši un labprātīgi. Strādā daudz, lai varētu nopirkt jaunākā modeļa preces, jo vecās ir apnikušas. Un, tā kā gribas daudz tērēt, daudz ir arī jāstrādā. Tas ir darbs citiem, un liela daļa tēriņu arī. Dzīve šādā vāveres ritenī neizskatās iepriecinoša. Un tomēr ir kāda atšķirība starp šodienu un padomju laiku. Šī atšķirība ir – izvēles un atbildība par tām pašam savā priekšā.
Mūsdienu cilvēka lielākā atbildība ir saskatīt izvēļu daudzveidību – arī tās izvēles, kas ir noslēpušās aiz šķietami neizkustināmām “normām” un uzskatiem, ka citādi būt vienkārši “nevar”. Atbildība ir katram pašam pārdomāti izlietot savā rīcībā esošos resursus – laiku, prātu, spēku. Tas nav viegli, taču cietumā neviens par to neliks un par režīma nodevību netiesās. Taču neviens arī negarantēs vienīgo pareizo un taisno ceļu ar vislabāko rezultātu galā.
Lai cik mēs vainotu šodienas režīmu, politiķus, partijas un visus citus, lēmumus pieņemam mēs katrs pats. Kāds emigrējot, kāds paliekot. Kāds mācoties vai strādājot, kāds slinkojot. Kāds turpinot darboties, kāds dzīvojot nostalģijā par pagājušo. Daži lēmumi ir labāki par citiem, bet tie pirmām kārtām ir pašu lēmumi.
Komentāri