Gadsimti mainās, un mums tik ļoti ik pa reizei, kad rodas izdevība, gribas atgādināt – dzīvojam taču 21.gadsimtā – , vai arī izbrīnā saķert galvu – kāds 21.gadsimts, tā jau darīja 7.gadsimtā! Ik paaudze pasaulē ienāk, lai pārņemtu un turpinātu, kā arī radītu jaunas tradīcijas. Tiesa, kādreiz, šķiet, tas notika krietni lēnāk, kas toreiz bija gadsimti, tagad nav pat gadi. Visa dzīvā radība steidzas. Steidzas radīt un darīt. Galvenais, būt citādākam nekā iepriekšējās paaudzes. Bet tas nenozīmē, ka šis vecā noliedzējs maz zina, kā bija pirms viņa, kur nu vēl vecākos laikos.
Pasaule, cilvēku sapratne un attieksme pret it visu mainās. Vai pēc dažiem gadu desmitiem kāds atcerēsies, ka latviešu valodas skolotāja literatūras stundā citēja savu dzejoli, kurā bija necenzēts krievu vārds. Noteikti nē. Vai notikumu jūklī tam, kā runājam, vairs nebūs nozīmes, vai varbūt ko tādu atminēties būs kauns, vai gluži pretēji – šis it kā konflikts būs sākums kam jaunam un par to rakstīs literatūras vēsturē. Protams, tas skan naivi un nihilistiski, bet kurš šodien var pateikt, ka tā nebūs, vai arī to, kā tad īsti būs.
Cik gadsimti pagājuši, un retais no vēstures zina, ka valsis bija nepiedienīga deja, ka būt smalkam nozīmēja pavisam ko citu, ka īsi brunči bija piedauzīgi, šodien nepieņemamais bija norma. Laikmetiem ir savas krāsas un kārtība. Patiesi biju pārsteigta un šķita kaut kāds murgs, kad, lasot par sliktajiem vācu kundzības laikiem Latvijas vēsturē un tik daudz aprakstītajām pirmās nakts tiesībām, uzzināju, ka ne jau viss bija tā, kā dzirdēts. Meitu mātes jutās pagodinātas, ka viņu atvases izraugās pats kungs. Un ja nu vēl piedzimst kundzēns! Varēja sapņot par ģimenes materiālu atbalstīšanu. Un, ja nu meita iepatīkas, var pat kļūt par kundzeni. Vai tāda bija šī tradīcija? Vai tā ir interpretācija? To vairs neviens nepateiks, bet ne uz katru apgalvojumu vai noliegumu ir skaidra atbilde. Tas attiecas uz pagātni, šodienu un arī nākotni.
Mēs vērtējam pēc šodienas tikumiem un likumiem. Ja laiks steidzas, nepagūstam izvērtēt, tikai nolamāt un noliegt, bet, kamēr to darām, viss jau notiek. Nepieņemamais kļuvis pašsaprotams. Un aizbildinājums – dzīvojam taču 21.gadsimtā – arī nav nekas svešs.
Katram, kurš kaut nedaudz seko līdzi notikumiem pasaulē, ir savs viedoklis par musulmaņiem, par bēgļiem, par tiem, kuri nav tādi kā es. Un tā ir katram un katrā zemē. Domāt drīkst, pat ieteicams. Tikai ne katru reizi savu viedokli vajadzētu paust publiski. Tad pasaulē būtu mazāk haosa. Tas gan ir fakts. Tāpat kā nav tikumīgi lielīties ar savu netikumību.
Komentāri