“Pieklājība neko nemaksā. Pēc tualetes lietošanas aizveriet poda vāku. Pirms iekāpšanas liftā ļaujiet vispirms cilvēkiem no tā iznākt. Nolieciet iepirkumu ratiņus tiem paredzētajā vietā. Ja esat kaut ko aizņēmies, atdodiet to atpakaļ labākā stāvoklī nekā pirms tam (uzpildītu, iztīrītu).” Šādu citādu šonedēļ izlasīju “Rīgas Laiks” numurā starp Kevina Kellija 103 padomiem, kā labāk dzīvot un sadzīvot ar citiem.
Nenoliegšu, sirdī īsts anglomāns, tādēļ visu nedēļu cītīgi sekoju līdzi BBC ziņām un tiešraidēm no Lielbritānijas saistībā ar karalienes Elizabetes II aiziešanu mūžībā un jaunā karaļa iecelšanu monarha godā. No vakardienas karalienes ar karogu apklāto zārku iespējams apmeklēt katram iedzīvotājam, lai atvadītos no ilgi valdījušās savas tautas vadītājas. Vērojot tiešraidi, bija uzkrītoša šai nācijai raksturīgā pieklājība, iecietība, laipnība vienam pret otru. Piemēram, kāds tūrists no Āzijas bija pietuvojies norobežojošai barjerai pie policista, kas uzraudzīja kārtību, cilvēku rindai lēni virzoties uz Vestminsteras halli. Policists laipni atsaucās uz tūrista aicinājumu pielaikot viņa zvanveida cepuri, pat piekrita nobildēties kopā ar tūristu, tas viss ar smaidu uz lūpām.
Uzskatu sevi par pēcpadomju paaudzes pārstāvi, tādēļ šīs rietumu kultūras iezīmes šķiet daudz tuvākas un vērtīgākas nekā komunisma ideoloģijas radītā vēlme uz katru līdztautieti raudzīties ar aizdomām, vienaldzību. Arī citāts no žurnāla liek aizdomāties par ikdienas kultūru, un neba minu šīs nacionālās rakstura iezīmes, lasi “trūkumus”, pirmoreiz. Vīrieši lielveikalos mudīgi steidz pa priekšu pa automātiskajām durvīm, retu reizi aizdomādamies, ka būtu pienācīgi palaist pa priekšu sievieti ar bērnu vai vecāku cilvēku, bet nē, ja nu veikalā pietrūks tieši viņiem nepieciešamās preces? Apbrīnoju vīrišķības trūkumu mūsu sabiedrībā, tieši šai ziņā. Tas gan, jādomā, lielā mērā gulstas uz māmiņu pleciem – kādus topošos vīrus, tēvus un tēvijas aizstāvjus viņas izaudzinās. Pēc vairākiem Lielbritānijā nodzīvotiem gadiem šis asais kontrasts ikdienas paradumos man bija traumatisks.
Vēl mazāka cieņa daļai mūsu sabiedrības ir pret visu citu dzīvo. Pēdējo divu nedēļu laikā lielākajos ziņu portālos Latvijā pavīdējušas ziņas par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Vēl vakar no rīta priekšplānā bija ziņa par jaunieti, kas pie daudzdzīvokļu nama Rīgā nežēlīgi sit savu melno labradoru. Paldies kaimiņu kundzēm, kas iejaucās!
Acīmredzami neapmierinātība pašiem ar savu dzīvi spiežas ārā pa katru ķermeņa šūnu un tas ir jāizliek uz apkārtējo pasauli. Jautājums tomēr paliek, kas pie tā vainīgs? Jādomā, ka ģenētiski joprojām arī jaunās paaudzes ir ieprogrammētas uz kaut kādiem nevajadzīgiem protestiem, agresiju, kas, atkārtošos, diemžēl velkas līdzi no Padomju Savienības laikiem.
Arī elementārā pieklājība, ar ko iesāku šo rakstu, pie mums un kopumā postpadomju valstīs krietni pieklibo. Gandrīz vai rodas sajūta – ja kāds izdara ko labu, jauku, pieklājīgu, no viņa jābēg prom, jo, kas zina, varbūt kaut ko prasīs pretī? Muļķības. Lai arī daudzi uz rietumiem raugās ar nepatiku, uzskatu, ka mums arvien ir ļoti daudz ko mācīties tieši no šīm valstīm ar gadsimtiem senām, spēcīgām tradīcijām un multikulturālu sabiedrību, kur cits ar citu tomēr prot veiksmīgi sadzīvot.
Komentāri