Dzīvojam laikā, kad ik uz soļa dažādas apdrošināšanas kompānijas piedāvā izdevīgus un pat superizdevīgus piedāvājumus – apdrošināt mājokli, automašīnu, veselību un visu, ko tikai vēlies. Tas, protams, maksā naudu un, varētu teikt, pat ļoti lielu naudu, bet pamazām esam pieradināti, ka apdrošināt vajag visu, jo tā ir drošība un garantija.
Arī es esmu viena no tiem, kura apdrošinājusi visu, bet līdz šim laikam īsti nebiju saskārusies ar situāciju, kas un kā notiek tad, kad apdrošināšanai jāstājas spēkā. Tā vienkārši varu aizbraukt līdz Pērnavai, un vēl vienkāršāk pašā pilsētas centrā var salūzt automašīna. Un labi, ka ir apdrošinātāji, kuriem piezvanīt un pateikt, ka notikusi ķibele. Būtu nieks, ja kādam būtu jāpalīdz nomainīt riteni vai darba dienas rītā servisā kaut kas ātri jāpieķimerē. Bet viss jau notiek kā dzīvē, tieši svētdienā, vēlākā pēcpusdienā, kad nekas nekur nestrādā. Tad nu saproti, ka palīdzība sākas un beidzas ar salūzušās automašīnas nogādāšanu līdz tuvējam autoservisam turpat Pērnavā. Protams, autoservisā neviena svētdienā nav, protams, neesi bijis gatavs pavadīt kādā SPA viesnīcā nakti, un vēl mazāk saproti, ka patiesībā jau neviens arī nekādu palīdzību nav gatavs sniegt. Tad domā, ka rīt jāiet uz darbu, kā salūzušo auto dabūt Latvijā, jo izrādās, ka tehniskā problēma ir lielāka un prasīs krietni vairāk nekā dienu remonta uz vietas svešajā valstī. Tad arī saproti, ka apdrošinātājs neko daudz nav palīdzējis un ka ir laiks zvanīt draugiem, radiem, paziņām. Tad kāds ir gatavs braukt nakts melnumā pakaļ uz Pērnavu un vilkt auto mājās. Kad tomēr saproti, ka auto nebūs velkams, tad kāds cits ir gatavs sameklēt treileri un nakts melnumā doties salūzušajam auto pakaļ. Tad arī cītīgi domā, darbojies un glāb pats savu situāciju, saprotot, ka lielākie un patiesākie mūsu dzīves apdrošinātāji ir draugi, nevis kādas apdrošināšanas kompānijas.
Šobrīd vairs neko nevēlos apdrošināt un maksāt par mistisku palīdzību, kuru man sniegs mistiskā brīdī. Dzīvē viss sanāk tieši tā, kā nevienā līgumā ne-būs ierakstīts, un beigās tāpat cīnīsies par savu taisnību. Un vēl es domāju, cik es būtu bagāta, ja tos līdzekļus, ko ielieku citur, būtu investējusi savos draugos, kas neatsaka palīdzību ne svētdienas vakarā, ne nakts vidū, ne esot Latvijā vai atrodoties ārvalstīs.
Komentāri