Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Romāns Naudiņš atzinis, ka publiskā telpā vajag vairāk labu ziņu, pozitīvu piemēru, sliktais nomāc, raisa nemieru un pat samazina darbaprieku. Ministrs atgādinājis, ka Latvijā taču ir daudz veiksmīgi īstenotu ieceru (piemēram, tepat kaimiņu pilsētā uzņēmuma “Valmieras stikla šķiedra” ražotā produkcija tiek izmantota “Boeing” un “Airbus” lidmašīnu ražošanai), svarīgi par tām stāstīt, lai cilvēki jūt, ka apkārt rit radoša dzīve, ka ir attīstība, nākotne, perspektīva.
Gribas piekrist ministram, tomēr, ko darīt, cilvēks tā esot iekārtots, ka spilgtāk uztver sliktās ziņas, tās vairāk paliek atmiņā, bet labās paslīd garām. Arī mēs, “Druvas” veidotāji, par to ne reizi vien esam pārliecinājušies, uzklausot lasītāju izteikumus, ka “jūs tik par slikto rakstāt, tikai par nepareizo un kļūdām, nav nekā laba”. Taču vērīgākie lasītāji noteikti būs pamanījuši, ka vismaz četras piektdaļas “Druvas” slejā nodrukātais ir stāsti par veiksmēm, prasmēm, uzņēmību, varēšanu un atbildību. Par to, kas ir padarīts, nevis par to, kas nav izdevies. Tas reģionālajiem preses izdevumiem ir diezgan raksturīgi – pamanīt paveikto un par to pastāstīt. Taču, ko darīt, ja cilvēkam atmiņā palikusi tā vienīgā darvas karote?
Nereti sastopamies arī ar to, ka cilvēki, kam veiksmīgs bizness vai privātā dzīve, par to nemaz negrib stāstīt. “Nu kā es, pensionāre, stāstīšu, ka ik gadu braucu ceļojumos, ko teiks kaimiņi, ko paziņas?!” saka cilvēks, kurš varētu ar citiem dalīties aizraujošos piedzīvojumos vai stāstīt par interesantu kolekciju, kas savākta ceļojot. Bet prasmīgs uzņēmējs atvaira lūgumu pastāstīt par jaunāko firmā, jo, lūk, “visi žēlojas, ka ir slikti, kā es stāstīšu publiski, ka man veicas.” Un taisnība šiem cilvēkiem ir. Nereti laba ziņa vienam otram ir slikta ziņa. Ja neticiet, pajautājiet sev, kā jutīsities, ja kaimiņš, ar kuru esat konfliktā, loterijā laimēs desmittūkstoš latu? Vai varat apgalvot, ka jūs šī ziņa iepriecinās? Andra Gaņģe
